I

Padomju okupantu īstenotā rusifikācijas un uzspiestās imigrācijas – kolonizācijas – politika bija radījusi eksistenciālu apdraudējumu latviešu nācijas un latviešu valodas pastāvēšanai. Šis apdraudējums vienoja latviešu tautu gribā atjaunot savu valsti, kurā būt un pastāvēt latviešu nācijai un latviešu valodai un kultūrai. Šī tautas griba tika apliecināta 1990. gada 4. maija Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

II

Kopš 2021. gada pēc mana ierosinājuma ar Saeimas lēmumu 15. oktobris kalendāros ir iezīmēts kā Valsts valodas diena.

Šajā dienā 1998. gadā tika papildināts Satversmes 4. pants, nosakot: "Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda." Latviešu valodai kā valsts valodai oficiāli tika piešķirts konstitucionāls rangs. 2014. gadā to nostiprināja Satversmes ievads, uzsverot, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā.

III

Valoda ir viens no centrālajiem elementiem, kas veido katras nācijas un katras valsts īpašo identitāti. Latviešiem sava valoda nācijas identitāti veidojošo elementu vidū ir pirmajā vietā.

1918. gadā mūsu valsts dibinātāji atsaucās uz savām tiesībām kā nedalāmu valstisku vienību apvienot visas zemes, kur izsenis dzīvojuši latvieši. Šī prasība izskanēja jau agrāk, 1905. gada revolūcijas laikā. Kaut arī gadsimtu gaitā šīs zemes atradās dažādu valstu varā, Kurzemi, Vidzemi, Zemgali (vēsturiski kopā ar Sēliju) un Latgali vienmēr vienoja tas, ka tur dzīvoja cilvēki, kuri runāja latviski.

Šīs latviešu zemes saskaņā ar Satversmes 3. pantu veido Latvijas valsti. 2021. gadā Saeima pēc manas iniciatīvas pieņēma Latviešu vēsturisko zemju likumu, kas izceļ latviešu nācijas vēsturisko dziļumu un Latvijas valsts kultūrvēsturisko identitāti. Latviju pirms valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī veidoja latviešu zemes, tātad zemes, kuru pamatiedzīvotāji bija latvieši.

Pēc Neatkarības kara noteiktās jaunās Latvijas valsts robežas gandrīz pilnībā sakrita ar vācbaltu mācītāja Bīlenšteina jau 19. gadsimta otrajā pusē radīto latviešu valodas izplatības karti.

Tātad latviešu valoda noteica Latvijas valsts ģeogrāfisko ietvaru. Latviešu valoda pasaules kartē iezīmēja Latvijas valsti.

IV

Valsts dibināšanas mērķis bija radīt ietvaru, kur latviešu valodā runājošā nācija varētu demokrātiski pašnoteikties un pati sevi pārvaldīt. Šis mērķis tika likts Latvijas valsts pamatos. Tas ir iekodēts Latvijas valsts konstitucionālajā identitātē. Un tas ir pastāvīgi īstenojams katrā paaudzē.

Apzinoties šo latviešu valodas īpašo lomu Latvijas valstiskumā, Latvijas Satversmes ievadā ir uzsvērts, ka Latvijas valsts ir izveidota, "lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem". Šis mērķis ir beztermiņa, nemainīgs un mūžīgs.

Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir ietverta Satversmes negrozāmajā kodolā un ir viens no Latvijas valsts konstitucionālās iekārtas virsprincipiem. Valsts valoda ir Latvijas valsts konstitucionāla vērtība.

Latviešu nācijas un tātad arī Latvijas kā latviešu nācijas valsts ilgesamība ir atkarīga no tā, vai pastāvēs un attīstīsies latviešu valoda un kultūra. Latvijas valstij ir pienākums uzturēt un turpināt sevi. Tas nozīmē arī pienākumu pastāvīgi aizstāvēt un attīstīt savu valsts valodu – latviešu valodu.

V

Latviešu valodas kā valsts valodas stāvokli es atkārtoti esmu aicinājis skatīt arī dekolonizācijas kontekstā. Valsts valodas nostiprināšana un tātad Latvijas valstiskuma nostiprināšana nozīmē virzību uz cariskās Krievijas un PSRS kā tās turpinātājas koloniālās rusifikācijas politikas seku likvidēšanu.

Tātad mūsu valodas politikai jāved uz valsts valodas – latviešu valodas – pozīcijas visaptverošu nostiprināšanu publiskajā telpā un līdz ar to uz okupantu uzspiestās koloniālās valodas – krievu valodas – lomas pastāvīgu mazināšanu. Respektīvi – uz stāvokļa normalizēšanu, kādam tam jābūt neatkarīgā nacionālā valstī.

Tas nozīmē, ka krievu valodai Latvijas publiskajā telpā jākļūst par tādu pašu parastu svešvalodu bez jebkādām privilēģijām vai nostalģiskam ilgām, kā tas pie mums ir, piemēram, ar itāļu, zviedru vai poļu valodu. Krievu valodai Latvijas publiskajā telpā nepienākas nekāda īpaša loma – tāpat kā nekādas īpašas lomas Latvijas publiskajā telpā nav nedz itāļu, nedz zviedru, nedz poļu valodai.

Šī īpašā loma, ko viena sabiedrības daļa mūsu valstī joprojām grib uzturēt krievu valodai, ir mūsu koloniālās, represīvās pagātnes mentālās sekas šo cilvēku pasaules uztverē. Bet šī tumšā pagātne ir pagājusi. Un mēs vairs negribam ar šīm sekām turpināt kropļot savu attieksmi pret mūsu valsti, kas ir brīva, demokrātiska un latviski nacionāla valsts.

VI

Domājot par latviešu valodu, jāredz arī izaicinājums, ko tai met angļu valoda. Tā mūsdienās ir pasaules komunikācijas valoda. Caur angļu valodu mēs komunicējam ar visu pasauli. Tādēļ mums angļu valoda ir jāpārvalda. Ir pareizi, ka tā skolā jau no paša sākuma ir pirmā svešvaloda.

Taču tā nedrīkst degradēt latviešu valodu. Protams, daudzas tēmas globāli tiek diskutētas angļu valodā. Dažkārt tiek iebilsts, ka par dažiem jautājumiem latviešu valodā nav terminu vai, precīzāk, par dažām idejām vēl nav attiecīgu konceptu. Līdzīga bija vācu virsšķiras iebilde pret latviešu valodas emancipāciju 19. gadsimta otrajā pusē, ka latviešu valoda esot pārāk vienkārša, zemnieku valoda, kas "augstākām sfērām" neesot derīga.

Taču latviešu valoda ir plaša valoda, kurā principā – tāpat kā droši vien jebkurā valodā – var izteikt jebkuru domu. Arī zinātnē. Pie tā dažkārt ir jāpiestrādā gan valodniekiem, gan vēl jo vairāk pašiem valodas lietotājiem. Faktiska atteikšanās no pilnvērtīgas valodas principa ilgstoši varētu novest pie tendences veidoties latviešu pidžinvalodai (pidžinvalodas ir vienkāršotas, jauktas valodas, kurās ir grūti izteikt kompleksākas domas).

Tādēļ skolās ir jābūt prasībai, ka nepietiek ar to, ka skolēns tikai prot latviešu valodu, ir jāpalīdz viņam apgūt labas latviešu valodas prasmi. Tas tuvākajā nākotnē būs vēl jo svarīgāk, kad vienotā skolu sistēmā latviešu valodā mācīsies arī liels skaits krievu un citu tautību bērnu, kuriem ģimenē nav latviešu valodas aizmugures. Te skolotājiem būs jāraugās, lai skolēnu savstarpējā sarunvaloda skolā ir latviešu valoda. Līdzīgi tas ir, piemēram, Vācijā vai Francijā tajās skolās, kur mācās daudz imigrantu bērnu – tur skolotājiem jārūpējas par to, lai skolēnu savstarpējās saziņas valoda būtu attiecīgā valsts valoda.

Diemžēl kā labas latviešu valodas paraugs ikdienā vairs nefunkcionē prese. Savulaik rosināju valstij finansēt lielajiem preses izdevumiem latviešu valodas redaktoru; domāju, tā joprojām ir pārdomājama ideja.

Atgādināšu, ka privātā saziņā katrs, protams, var lietot to valodu, ko vēlas. Taču mūsu kopējai publiskās saziņas valodai šeit, Latvijā, ir jābūt tikai vienai – latviešu valodai. Ne krievu, ne angļu, ne poļu, ne zviedru. Tikai latviešu valodai.

VII

Spilgts koloniālās politikas relikts mūsu valstī bija un šobrīd vēl joprojām ir segregētā skolu sistēma.

Taču sagaidāms, ka līdz 2025. gadam Latvijas izglītības sistēma pāries uz mācībām skolā vienotā valsts valodā. Šis lēmums pēc 30 gadus ilgas gļēvas izvairīšanās beidzot ir pieņemts. Esmu par to pastāvīgi iestājies. Jāatzīmē, ka pretestība bija liela. Taču labāk vēlu nekā nekad.

Segregēta skola, kas līdz šim bija valsts politika, nozīmēja sabiedrības šķelšanas atražošanu nākamajās paaudzēs. Tā bija pretrunā ar vienlaicīgi oficiāli deklarēto integrāciju. Es ceru, ka Izglītības ministrija tagad darīs visu iespējamo, lai šis termiņš patiešām tiktu ievērots.

Šī koloniālās politikas mantojuma likvidēšanu es uzskatu par vēsturiski nozīmīgāko iepriekšējās, 13. Saeimas lēmumu.

VIII

Arī tas, ka krievu valoda vēl joprojām ir dominējošā otrā svešvaloda Latvijas skolās, ir krievu koloniālisma palieka.

Jebkura svešvaloda cilvēkam paver attiecīgu kultūras telpu, referenču telpu. Publisko skolu piedāvāto svešvalodas izvēļu skaits nevar būt bezgalīgs. Tādēļ piedāvājuma klāsts nedrīkst būt nejaušs. Šis piedāvājums ilgtermiņā ietekmē sabiedrības ģeopolitisko orientāciju. Tādēļ svešvalodu izvēlei, ko skolās piedāvā valsts, ir jābūt rūpīgi pamatotai.

Kuras no daudzām pasaules kultūras un referenču telpām mums ir svarīgākās? Padomju un krievu koloniālās varas situācijā tika pieņemts, ka tā ir krieviskā telpa. Taču tagad? Joprojām? Šobrīd Latvija jau vairāk nekā 30 gadus atkal pieder Eiropas kultūrtelpai. Mēs tai piederējām jau daudzus gadsimtus. Tā ir veidojusi mūsu identitāti. Tas atzīts arī Satversmes ievadā. Mēs bijām no tās uz laiku vardarbīgi atdalīti un esam tur atkal atgriezušies. Starplaikā dominējošā koloniālā krievu kultūrtelpa mums neko nevar dot. Tā pati šodien ir atkritusi atpakaļ pirmsmodernā laikmeta barbarismā.

Latvija jau sen vairs neatrodas Krievijas orbītā. Tikai daži to vēl nav pamanījuši.

Mūsu ģeopolitiskajai piederībai ir jāatspoguļojas arī skolu programmās. Privāti, protams, katrs pēc savas patikas var mācīties un lietot jebkuru no 7000 pasaules valodām. Bet publiskajās skolās piedāvātā svešvalodu izvēle ir politisks jautājums. Tai jāatbilst valsts ģeopolitiskajai orientācijai. Tāpēc Latvijas bērniem skolās ir jāmācās Eiropas Savienības valodas.

Tādēļ manā prezidentūrā panāktais lēmums no 2026./2027. mācību gada atteikties no krievu valodas kā otrās svešvalodas ir stratēģisks lēmums, kas vērsts uz nākotni. Arī šeit jāatzīst, ka nevēlēšanās bija liela, taču, cieši sadarbojoties ar trim izglītības ministrēm pēc kārtas, to tomēr izdevās panākt.

IX

Ilgstoša problēma ir latviešu diskriminācija darba tirgū, prasot krievu valodas zināšanas. Tā joprojām ir viena no redzamākajām un cilvēkus traucējošākajām krievu un padomju koloniālisma sekām.

Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, pateicoties valsts valodas aktīvistu neatlaidībai, krievu valodas lietojums valsts iestāžu un privāto uzņēmumu komunikācijā ar sabiedrību ir samazinājies. Publiskā telpa kļūst latviskāka.

Šī aktīvistu prasība atteikties no krievu valodas reizēm ir bijusi asa un uzbrūkoša. Taču cīņa par tiesībām un taisnību parasti ir asa un uzbrūkoša. Laipna palūgšana vai klusa īgņošanās parasti neved pie rezultāta. Pēc vairāk nekā 30 neatkarības gadiem latviešiem beidzot ir jāsaņemas un jāsaka skaidri un gaiši – krievu valodai Latvijas darbavietās jābeidzas. Šī latviešu diskriminācija savā valstī nedrīkst turpināties.

Valsts valodas aktīvistu neatlaidība pēdējā pusotrā gadā ir devusi jūtamu rezultātu. Rezultātu, kādu pa šiem gadiem nav sasniegusi valsts politika vai, pareizāk sakot, nav pat nopietni mēģinājusi sasniegt.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka jebkurai personai, kura dzīvo Latvijā, ir jāzina latviešu valoda un ikvienam ir jāspēj to brīvi lietot. Latviešu valoda ir saliedējoša un iekļaujoša mūsu valsts iedzīvotāju kopējā valoda, kurā mēs varam publiski komunicēt par mūsu kopējām lietām. Tur pieder arī tas, ka nevienam Latvijas iedzīvotājam nav jāzina un nav jālieto svešvaloda, lai savā zemē dabūtu darbu un strādātu. Izņēmums var būt vienīgi tur, kur darba profils prasa pastāvīgu komunikāciju ar ārzemēm vai ārzemniekiem un kur varētu nepietikt ar angļu valodu, kas, kā jau teicu, ir jāpārvalda, lai latvieši un visi mūsu valsts iedzīvotāji varētu pieslēgties un sazināties ar pārējo pasauli. Šādi gadījumi, kad specifiski nepieciešamas, piemēram, korejiešu, turku vai krievu valodas zināšanas, būs visai reti. Un tie tad darba devējam arī ir īpaši jāpamato.

Līdz šim Valsts darba inspekcija šo latviešu diskrimināciju pašiem savā valstī parasti ir izlikusies neredzam. Tā nedrīkst turpināties. Es ceru, ka sabiedrības spiediens tagad liks tai šo problēmu risināt. Jaunā latviešu paaudze nedrīkst tikt diskriminēta vai pat izspiesta no savas zemes tādēļ, ka tā nepārvalda bijušo kolonizatoru valodu!

X

Tas, ka jautājumu par latvisku Latviju, par latviešu valodu kā reālu valsts valodu un par atbrīvošanos no krievu un padomju koloniālisma sekām, tostarp arī no mentālajām sekām pasaules uztverē, kas joprojām ir dzīvas daudzu cilvēku apziņā un traucē saskatīt realitāti, ir aktualizējuši un virzījusi tieši sabiedrības aktīvisti, ir laba zīme. Tas nozīmē, ka demokrātija darbojas. Tas nozīmē, ka sabiedrībā pašā ir spēki un spējas iestāties par Satversmes vērtībām, par Latviju ne tikai kā demokrātisku, tiesisku un sociāli atbildīgu valsti, par ko mums pastāv vienprātība, bet vienlaikus arī par Latviju kā nacionālu valsti. Kā latviski nacionālu valsti. Valsts valodas aktīvistu kustība ir paraugs sabiedrības pilsoniskajam aktīvismam.

Ņemot vērā līdzšinējo 30 gadu pieredzi ar visām līdzšinējām valdībām un koalīcijām, es arī no pašreizējās valdības neko lielu šajā jomā nesagaidu. Tādēļ es būšu pozitīvi pārsteigts, ja ar lielām grūtībām pieņemtie lēmumi par vienotu skolu valsts valodā un skolās piedāvāto otro svešvalodu patiešām tiks noteiktajā laikā īstenoti un, termiņam tuvojoties, mēs nedzirdēsim no valdības jaunas atrunas. Un vēl vairāk es būšu pozitīvi pārsteigts, ja valdība beidzot sāks ko darīt pret latviešu diskrimināciju darba tirgū.

Taču jebkurā gadījumā šeit ir nepieciešams sabiedrības spiediens. Bez pastāvīga sabiedrības spiediena te nekas uz priekšu neies. Tādēļ es aicinu vēl aktīvāk kā līdz šim virzīt šos jautājumus publiskajā diskusijā. Un vienlaikus atcerēsimies arī to, ka valsts lēmumi šeit ir svarīgi, bet vēl svarīgāka ir cilvēku pašu, mūsu sabiedrības nostāja.

XI

Nobeigumā es vēlos pieskarties divām aktuālām problēmām, kas risināmas tuvākajā nākotnē. Vispirms – valdība knapi kā paguva nobalsot, ka 2026. gadā tiks izbeigta sabiedrisko mediju satura veidošanu krievu valodā – tas tika ietverts Nacionālās drošības koncepcijā –, kad pati jau sāka no sava lēmuma atkāpties.

Latviešu valodas nostiprināšana ir Satversmes tiesas atzīts valsts uzdevums Latvijā kā nacionālā valstī. Tas ir uzdevums, kas ietverts arī Sabiedrisko mediju likumā. Taču realitātē mēs līdz šim bieži redzējām pretēju tendenci. Valsts iestādes pašas turpina un institucionalizē no okupācijas perioda pārmantoto divvalodību un atsakās no tās visai negribīgi. Tādēļ interesanti, ka Sabiedrisko plašsaziņas padomes locekle Sanita Upleja pirms kāda laika nāca klajā ar savu atšķirīgo viedokli, nepiekrītot Padomes kopīgajam (t.i., vairākuma) lēmumam, ka sabiedriskajiem medijiem būtu jāturpina radīt saturu krievu valodā. Viņasprāt, tā tikai tiek veicināta divkopienu sabiedrība, jo saturs latviešu un krievu valodā nav identisks un veido divas atšķirīgas mediju telpas. Pilnīgi piekrītu viņai. Ir skaidrs, ka, saglabājot divas atšķirīgas mediju telpas, kur tiek spriests par Latvijas kopējām valstij un sabiedrībai svarīgām lietām, tiek turpināts šķelt sabiedrību.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts valodas jautājumus nedrīkst skatīt atrauti no padomju okupācijas režīma īstenotās politikas. Latvijā ir vairākas tradicionālas mazākumtautības. Bet gandrīz 100 % no satura, kas sabiedriskajos medijos tiek radīts līdzās valsts valodai, ir krievu valodā.

Tātad mums ir viena privileģēta mazākumtautība? Kāpēc? Tikai un vienīgi tāpēc, ka Latvija 50 gadus bija PSRS okupēta un kolonizēta valsts? Sabiedrisko mediju politikā šī krievu un padomju koloniālisma palieka nav jāturpina un jānostiprina. Tādēļ ar grūtībām pieņemtais lēmums par krievu valodas satura veidošanas sabiedriskajos medijos izbeigšanu ir jāīsteno.

XII

Un otra aktuāla problēma. Šobrīd arvien skaļāk tiek runāts par viesstrādnieku piesaistīšanu. Mēs visi arvien biežāk sastopamies ar pakalpojumu sniedzējiem, kas nezina ne vārda valsts valodā. Valdība apgalvo, ka plānotā imigrācija būs ierobežota un darbinieki pēc laika aizbrauks. Es atgādināšu Vācijas imigrācijas pieredzi. Tur ir populārs teiciens – mēs aicinājām darba rokas, bet atbrauca cilvēki. Šie "viesi" nepaliek tikai viesi. Tie kļūst par pastāvīgiem iedzīvotājiem – ar visām savām prasībām un saviem priekšstatiem par to, kādai jābūt sabiedrībai un valsts politikai.

Šīs prasības bieži atšķiras no "pamatsabiedrības", no valstsnācijas priekšstatiem un balstās uz citu vērtību sistēmu un politikas kontekstu veidojošo vēsturiski politisko naratīvu. To mēs ļoti labi redzam attiecībā uz padomju okupācijas laika imigrantiem un viņu pēcnācējiem šeit pat Latvijā. Jaunākais piemērs ir neseno imigrantu Rietumeiropā reakcija uz karu Tuvajos Austrumos.

Mēs vēl ne tuvu neesam tikuši galā ar problēmām, kuras mums ir radījusi okupācijas režīma īstenotā Latvijas masveida kolonizācija, kad Latvijā tika iepludināti simtiem tūkstoši padomju pilsoņu. Ar tās sekām mēs cīnāmies vēl šodien – vairāk nekā 30 gadus pēc valsts atjaunošanas.

Tāpēc es uzskatu, ka, pirms vispār sākt domāt par imigrāciju, vispirms šajā kontekstā ir jārunā par valsts valodas politiku, par reālām integrācijas un perspektīvā – par asimilācijas iespējām. Laba un tālredzīga ekonomikas politika pamatā balstās uz valstī esošajiem iedzīvotājiem. Mēs negribam, lai iespējamā nākotnes imigrācija stiprinātu krievu valodas izplatību. Tāpat mēs negribam importēt jaunas sabiedriskas un politiskas problēmas, kas pie mums patlaban vēl nav aktuālas.

Tādēļ, pirms nav izstrādāts un sabiedrībā plaši diskutēts un akceptēts politisks un juridisks ietvars imigrācijas pārvaldībai, kas ņemtu vērā mūsu vēsturisko pieredzi, nekādi lēmumi par imigrāciju nedrīkst tikt pieņemti. Lai pēc gadiem mums nebūtu jācīnās ar nepārdomātu lēmumu sekām. Strausa politika te nelīdzēs.

XIII

Un visbeidzot. Savas prezidentūras laikā es aicināju Saeimas kārtības rullī iekļaut atbildīgā ministra ikgadēju ziņojumu Saeimā par valsts valodas stāvokli. Tas sekmētu Saeimas iesaisti valsts valodas politikas formulēšanā un sabiedrības līdzdalību.

Šobrīd ikgadēju ziņojumu Saeimā par savām atbildības jomām sniedz ārlietu ministrs un tiesībsargs. Patlaban Saeimā ir iesniegts priekšlikums Saeimas kārtības rullī paredzēt, ka arī izglītības ministrs ik gadus sniedz ziņojumu Saeimai par valsts valodas stāvokli. Es ceru, ka šis priekšlikums tiks pieņemts. Apņemšanās sniegt ziņojumu Saeimā par valsts valodas stāvokli bija ietverta arī Krišjāņa Kariņa otrās valdības darba plānā.

Tāpēc man ir priekšlikums. Es aicinu parlamentāriešus, kuri balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, likt lietā savu autoritāti, vērsties pie Ministru prezidentes un aicināt valdību iekļaut savos darbos atbildīgā ministra ziņojumu Saeimā par mums visiem tik nozīmīgo valsts valodas stāvokli. Pirmo reizi no Saeimas tribīnes tam būtu jāizskan jau 2024. gada 15. oktobrī.