Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) spriedumā lietā “Delfi AS pret Igauniju” ir uzsvērusi, ka internets sniedz nepieredzētas iespējas īstenot izteiksmes brīvību. Tomēr līdztekus šiem ieguvumiem var rasties arī noteikti apdraudējumi. Godu un cieņu aizskaroši, kā arī citu veidu klaji prettiesiski izteikumi, tostarp naida runa un aicinājumi uz vardarbību, var tikt izplatīti kā vēl nekad agrāk – visā pasaulē, dažu sekunžu laikā – un reizēm palikt ilgstoši pieejami tiešsaistē.¹ Lai gan interneta vide būtiski maina naida runas izplatīšanas ātrumu, mērogu un rada jaunus praktiskus izaicinājumus, piemēram, saistībā ar algoritmisku satura izplatīšanu un mākslīgā intelekta radītu saturu, tā pati par sevi nemaina naida runas juridiskās kvalifikācijas pamatkritērijus.

Latvijas sabiedrībā jēdziens “naida runa” tiek regulāri izmantots diskusijās par izteikumiem sociālajos tīklos, diskrimināciju un vārda brīvības robežām. Tomēr joprojām naida runas jēdziena lietojumā juristu vidū ir redzama tendence fokusēties tikai uz naida runas esamību krimināltiesību sfērā, kamēr realitātē naida runas jēdziens aptver būtiski plašāku izteikumu loku nekā tas, kas atzīstams par krimināli sodāmu nodarījumu. Rakstā tiks pamatota nepieciešamība plašāk izprast valsts pozitīvos pienākumus naida runas ierobežošanā, tostarp atzīmējot alternatīvus atbildības mehānismus un konkrētus priekšlikumus normatīvā regulējuma pilnveidei.

Šī raksta mērķis ir analizēt naida runas izpausmes internetā, atšķirīgos aizsardzības un atbildības līmeņus, kā arī Latvijas tiesiskā regulējuma atbilstību starptautisko cilvēktiesību standartiem.

Naida runas jēdziens un atbildības līmeņi

Eiropas Padome definē naida runu kā visu veidu izteikumus, kas rosina, veicina, izplata vai attaisno vardarbību, naidu vai diskrimināciju pret personu vai personu grupu vai to nomelno, pamatojoties uz reālām vai piedēvētām individuālām īpašībām vai statusu, piemēram, rasi, ādas krāsu, valodu, reliģiju, tautību, nacionālo vai etnisko izcelsmi, vecumu, invaliditāti, dzimumu, dzimumidentitāti un seksuālo orientāciju.² Eiropas Padomes pieeja naida runai paredz tās diferencēšanu pēc smaguma pakāpes. Tādējādi naida runa ir plašāks jēdziens nekā krimināli sodāma naida runa, un valsts reakcijas veids nosakāms atkarībā no konkrētā izteikuma smaguma, tā radītā apdraudējuma un nepieciešamības nodrošināt samērīgu līdzsvaru starp vārda brīvību un citu personu tiesību aizsardzību.³ Atbilstoši Eiropas Padomes norādītajam visnopietnākie naida runas gadījumi dalībvalstīs ir risināmi, izmantojot krimināltiesiskus līdzekļus, savukārt mazāk smagi gadījumi var tikt risināti arī tikai civiltiesiskā vai administratīvā kārtībā.

Attiecībā uz šiem mazāk smagajiem naida runas gadījumiem jāņem vērā, ka civiltiesiskajiem un administratīvajiem līdzekļiem ir atšķirīgas funkcijas un piemērošanas kārtība. Civiltiesiskā aizsardzība primāri ir vērsta uz konkrētās personas aizskarto tiesību aizsardzību, un tās izmantošana lielā mērā ir atkarīga no pašas personas iniciatīvas.