Cilvēktiesībās balstīta psihiskās veselības aprūpes attīstība ir cieši saistīta ar personas autonomijas aizsardzību un valsts pienākumiem veselības aprūpē. Lai arī personas pašnoteikšanās un informētās piekrišanas ievērošana ir ārstniecības pamatprincipi, to īstenošana nevar tikt aplūkota atrauti no pārējiem valsts pienākumiem – aizsargāt cilvēka dzīvību, veselību un citu personu tiesības. Tādējādi viens no nozīmīgākajiem tiesiskā regulējuma izaicinājumiem ir nodrošināt šo principu īstenošanu arī tajās situācijās, kurās rodas nepieciešamība līdzsvarot vairākas savstarpēji konkurējošas tiesības un intereses.

Šo jautājumu risināšanai pievērsušies arī Solvitas Olsenas sastādītā un 2026. gadā publicētā rakstu krājuma “Cilvēktiesībās balstīta veselības aprūpe cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem”¹ (turpmāk – Rakstu krājums) autori. Rakstu krājumā cilvēka cieņa, personas autonomija un vienlīdzība aplūkotas kā psihiskās veselības aprūpes tiesiskā regulējuma pamats. Šo pieeju konceptuāli iezīmē Sanitas Osipovas raksts “Cilvēka cieņa, vienlīdzība, iekļaujoša sabiedrība”,² savukārt lielāko Rakstu krājuma daļu veido Latvijas tiesiskā regulējuma un psihiskās veselības aprūpes nepilnību analīze, kā arī priekšlikumi cilvēktiesību aizsardzības stiprināšanai.

Rakstu krājumā izvirzītie jautājumi un piedāvātie risinājumi veido nozīmīgu pamatu turpmākai diskusijai par psihiskās veselības aprūpes attīstību Latvijā. Vienlaikus cilvēktiesībās balstītas pieejas īstenošana prasa ne vien vienošanos par sasniedzamajiem mērķiem, bet arī rūpīgu izvērtējumu par to, kā šie mērķi īstenojami spēkā esošā tiesiskā regulējuma ietvaros un kādas izmaiņas tajā būtu nepieciešamas.

Iepazīstoties ar Rakstu krājumu, šā raksta autori saskatīja nepieciešamību padziļināti izvērtēt vairākas tajā paustās atziņas, īpaši ņemot vērā psihiskās veselības aprūpes klīnisko sarežģītību un pacientu faktiskās vajadzības. Diskusiju raisa atsevišķu statistikas datu un ārstniecības prakses piemēru interpretācija, secinājumi par pierādījumos balstītu ārstniecības metožu un pakalpojumu piemērošanu, pacientu datu izmantošana pētniecībā un individuālu gadījumu aprakstu publiskošana, kā arī piedāvātie risinājumi psihiatriskās palīdzības bez pacienta piekrišanas aizstāšanai ar alternatīvām pieejām. Autoru ieskatā, vairākos no šiem jautājumiem nepieciešams vispusīgāks faktisko apstākļu un zinātnisko pierādījumu izvērtējums, lai izdarītie secinājumi pietiekami atspoguļotu gan mūsdienu psihiatrijas klīniskos standartus, gan pacientu tiesību aizsardzības prasības. Tas ir būtiski, jo nepietiekami pamatoti vispārinājumi par ārstniecības praksi var ne vien radīt maldīgu priekšstatu par psihiskās veselības aprūpes sistēmas darbību, bet arī negatīvi ietekmēt sabiedrības un pacientu uzticēšanos psihiskās veselības aprūpei.

Ņemot vērā minēto, ar šo rakstu autori vēlas kritiski izvērtēt atsevišķas Rakstu krājumā paustās juridiskās atziņas un priekšlikumus, vienlaikus ņemot vērā arī attiecīgos klīniskos un faktiskos apstākļus. Autori cer, ka šis raksts rosinās plašāku, konstruktīvu diskusiju par pacientu tiesību aizsardzību un psihiskās veselības aprūpes turpmāko attīstību Latvijā.

1. Pacienta autonomija un psihiatriskās palīdzības sniegšanas bez piekrišanas pieļaujamība

Pacientu tiesību likuma³ 6. panta pirmā daļa paredz, ka ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu. Informētā piekrišana ir pacienta piekrišana ārstniecībai, ko pacients dod mutvārdos, rakstveidā vai ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina piekrišanu, dodot to brīvi, pamatojoties uz ārstniecības personas savlaicīgi sniegtu informāciju par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm.⁴ Arī Ovjedo konvencijas⁵ 5. pants paredz, ka jebkādu ar veselību saistītu darbību drīkst veikt tikai ar attiecīgās personas brīvprātīgu un apzinātu piekrišanu, kā arī tiesības jebkurā laikā brīvi atsaukt savu piekrišanu. Tādējādi priekšnosacījums jebkuras ārstniecības saņemšanai ir pacienta piekrišana, izņemot tiesību aktos paredzētos gadījumos. Pacientam ir tiesības piekrist piedāvātajai ārstniecībai kopumā vai atteikties no atsevišķām ārstniecībā izmantotajām metodēm, neatsakoties no ārstniecības kopumā.

Arī psihiskās veselības aprūpe balstās uz brīvprātības principu, turklāt saskaņā ar Ārstniecības likuma⁶ 67. panta pirmo daļu stacionāro palīdzību psihiskās veselības aprūpē var sniegt tikai tad, ja pacienta veselības stāvokļa dēļ to nav iespējams veikt ambulatori vai pacienta dzīvesvietā. Tas nozīmē, ka stacionārā palīdzība sniedzama tikai tad, ja ārstēšanas mērķus nav iespējams sasniegt ambulatori vai ar citiem aprūpes veidiem, kas mazāk ierobežo pacienta brīvību.

1.1. Izņēmums no brīvprātības principa

Pacienta brīvprātīgas un informētas piekrišanas princips gan nav absolūts. Pacientu tiesību likuma 3. panta sestā daļa noteic, ka veselības aprūpe pret pacienta gribu nav pieļaujama, ja likumā nav noteikts citādi. Tādējādi likumdevējs ir paredzējis iespēju noteikt izņēmumus no brīvprātības principa, pieļaujot ārstniecību pret pacienta gribu tikai likumā noteiktajos gadījumos un ievērojot tajā paredzētos priekšnoteikumus.

Ovjedo konvencijas 7. pants paredz īpašu izņēmumu no informētās piekrišanas principa attiecībā uz personām ar nopietniem psihiskiem traucējumiem, pieļaujot šo personu ārstēšanu bez viņu piekrišanas, ja ārstniecības mērķis ir psihisko traucējumu ārstēšana un tās neveikšana varētu radīt nopietnu kaitējumu personas veselībai. Vienlaikus Ovjedo konvencijā noteikts, ka šāda iejaukšanās ir jāpakļauj likumā paredzētiem aizsardzības nosacījumiem, tostarp uzraudzības, kontroles un pārsūdzības procedūrām. Tādējādi, lai arī Ovjedo konvencijā ir nostiprināts informētās piekrišanas princips, vienlaikus ir paredzēta iespēja no tā atkāpties gadījumos, ja bez šādas ārstēšanas varētu rasties nopietns kaitējums pašas personas veselībai.