Ievads

Paldies žurnāla “Jurista Vārds” tieslietu redaktorei Paulai Lipei par uzaicinājumu sagatavot publikāciju žurnāla tematiskajai rakstu kopai par atbildību digitālajā vidē. Kad saņēmu aicinājumu, biju priecīga, ka beidzot kāds mani pamudina atrast laiku tam, par ko es visu laiku domāju. Man ir tik daudz ko teikt par šo tematu, bet, ņemot vērā pētījumu rakstīšanas pieredzi, sākotnēji plānoju rakstu specializēt ar konkrētu tēmu: varbūt sākt ar bērnu aizsardzību digitālajā vidē, jo tur ir daudz tiesisku izaicinājumu un tā pamatoti ir visas Eiropas gan šī, gan nākamā gada prioritārā joma;¹ bet varbūt, ņemot vērā šī gada Saeimas vēlēšanu aktualitāti un jau Eiropā pierādītos platformu radītos riskus vēlēšanu taisnīgai norisei,² materializēt rakstveida tekstā tiesisko problemātiku saistībā ar platformu atbildību vēlēšanu laikā; vai tomēr analizēt tiesiskos sarežģījumus patērētāju efektīvai aizsardzībai platformu vidē, jo nav noslēpums, ka tirdzniecības platformās ikvienam ir brīvi pieejamas neatbilstošas un nedrošas preces, kā arī bieži vien platformu komercprakse nav tā godīgākā attiecībā pret patērētājiem.³ Jo vairāk iedziļinājos diskusijā pati ar sevi par īsto, Latvijas sabiedrībai un tiesību piemērotājiem aktuālāko tematu, jo vairāk secināju, ka jāsāk ar vispārīga rakstura jautājumiem. Proti, pēc saviem akadēmiskajiem un praktiskajiem novērojumiem, konstatēju, ka primārā problemātika gan starptautiski, gan Latvijā slēpjas paša Digitālo pakalpojumu akta⁴ (turpmāk – DPA) regulējuma izpratnē.

DPA ir salīdzinoši jauns Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību akts, ko piemēro no 2024. gada 17. februāra. To, ka DPA piemērošana vēl ir tikai starta pozīcijā, apliecina fakts, ka vēl joprojām ir ES dalībvalsts, kura nav izraudzījusies pilnvērtīgi darboties spējīgu nacionālo digitālo pakalpojumu koordinatoru⁵ (turpmāk – koordinators). Te jānorāda, ka nacionālais koordinators, līdzās Eiropas Komisijai (turpmāk – EK), ir viens no centrālajiem DPA īstenotājiem praksē. Ja nacionālā koordinatora nav vai arī tas darbojas neefektīvi, DPA tvērumā netiek pilnvērtīgi aizsargāta ES digitālā telpa, jo tajā veidojas konkrēts nacionālās telpas robs. Ņemot vērā, ka digitālā vide ir starptautiska, šāds DPA praktiskās piemērošanas robs ietekmē visu ES digitālās telpas taisnīgumu un drošību. Taču šis fakts pirmšķietami ir sekas tam, ka DPA tiesiskā pieeja nelikumīgā satura apkarošanā apzināti vai neapzināti nav korekti izprasta.⁶ Tas savukārt veicina dažādu politiska un juridiska rakstura strīdu rašanos gan starp pasaules valstīm, jo īpaši Amerikas Savienotajām Valstīm,⁷ Ķīnu un Eiropu, gan starp platformām un EK, gan starp EK un dalībvalstīm, gan starp koordinatoriem un platformām, un iestādēm, un digitālo pakalpojumu lietotājiem.

Savukārt DPA atbalstītāju šī brīža valdošā izpratne neveicina efektīvu nelikumīgā satura apkarošanu digitālajā vidē, jo sabiedrībā un tiesību piemērotāju vidū ir radies priekšstats, ka DPA atrisina visas nelikumīgā satura apkarošanas problēmas valstī. Taču tās ir tikai sabiedrības gaidas un vēlmes, jo DPA ir tikai pirmais ES likumdevēja piesardzīgais solis vienotam regulējumam nelikumīga satura apkarošanai starpniecības pakalpojumu sniegšanas vidē, turklāt tas ir vairāk tiesiski procesuāla nekā materiāla rakstura. Līdz ar to šī raksta mērķis ir analizēt problemātiku, kas izriet no DPA pieejas nelikumīga satura apkarošanas platformu⁸ vidē, un sniegt priekšlikumus DPA interpretācijas un paša regulējuma maiņai, kas veicinātu efektīvāku DPA mērķa sasniegšanu.