I. Ievads

Mākslīgā intelekta (turpmāk – MI) attīstība ievērojami paplašinājusi iespējas radīt un pārveidot tekstu, attēlus, audio un video. Vienlaikus tādējādi tiek apgrūtināta satura autentiskuma novērtēšana un radīti jauni riski privātumam, cieņai, reputācijai un līdzdalībai digitālajā vidē. Šādos apstākļos ar prasmi atpazīt iespējamu manipulāciju vien nepietiek – personai jāapzinās un jāpārzina gan savas tiesības, gan satura apritē iesaistīto subjektu pienākumi. Šo jautājumu izvērtēšanu apgrūtina vienota un visaptveroša regulējuma trūkums, jo MI radīta un manipulēta satura apriti un ar to saistītos tiesību aizskārumus aptver vairāki savstarpēji saistīti tiesību akti. Atšķirīgus pienākumus un tiesību aizsardzības mehānismus paredz Mākslīgā intelekta akts (turpmāk – MI akts),¹ Vispārīgā datu aizsardzības regula (turpmāk – VDAR)² un Digitālo pakalpojumu akts (turpmāk – DPA).³ Tādēļ būtiski ne vien identificēt konkrētajai situācijai piemērojamo regulējumu, bet arī noteikt satura apritē iesaistīto subjektu lomas un personai pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Ņemot vērā minēto, šī raksta mērķis ir noskaidrot digitālās pilsonības saturu un nozīmi MI laikmetā, īpašu uzmanību pievēršot dziļviltojumiem un citam manipulētam saturam. Rakstā nošķirti būtiskākie jēdzieni, aplūkots pienākumu un iespējamās atbildības sadalījums starp satura radītājiem un izplatītājiem, MI sistēmu nodrošinātājiem⁴ un uzturētājiem,⁵ personas datu pārziņiem⁶ un apstrādātājiem,⁷ kā arī tiešsaistes platformām.⁸ Tāpat rakstā vērtēta automatizēta satura moderācija, proti, satura automatizēta atklāšana, izvērtēšana, marķēšana un tā pieejamības vai izplatības ierobežošana, un personai praktiski pieejamās tiesību aizsardzības iespējas.

II. No digitālās pratības līdz tiesībās balstītai digitālajai pilsonībai

Digitālās pilsonības jēdziens sākotnēji veidojās diskusijās par personu digitālo iekļaušanu un digitālo atstumtību un galvenokārt tika saistīts ar piekļuvi tehnoloģijām, digitālo prasmju apguvi un līdzdalību tiešsaistes vidē.⁹ Tomēr digitālā pilsonība neaprobežojas ar tehniskām prasmēm vai spēju kritiski izvērtēt digitālo saturu. Tā ietver arī izpratni par tiesībām un pienākumiem digitālajā vidē, drošu un atbildīgu tehnoloģiju izmantošanu, kā arī līdzdalību digitālajā sabiedrībā.¹⁰

Jānošķir tādi jēdzieni kā MI pratība jeb prasmes, zināšanas un izpratne, kas ļauj personai apzināti izmantot MI sistēmas un izprast to iespējas, riskus un iespējamo kaitējumu,¹¹ digitālā pilsonība jeb personas līdzdalība digitālajā sabiedrībā un digitālās tiesības, kas attiecas uz tiesību īstenošanu un aizsardzību digitālajā vidē.¹² Tādēļ digitālā pilsonība ietver ne vien spēju atpazīt MI radītu vai manipulētu saturu, bet arī izpratni par iespējamu tiesību aizskārumu, iesaistīto subjektu pienākumiem un personai pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tomēr šo tiesību faktiska īstenošana nav atkarīga tikai no personas zināšanām un prasmēm – tai nepieciešami arī efektīvi tiesiskie un institucionālie aizsardzības mehānismi. Tas ir īpaši nozīmīgi personai, kura pati attēlota manipulētajā saturā un kurai tā izplatīšana var radīt būtisku privātās dzīves, cieņas un reputācijas aizskārumu.¹³

Vienlaikus nozīmīga ir arī medijpratība – spēja piekļūt mediju saturam, atšifrēt un kritiski izvērtēt tā vēstījumus, kā arī patstāvīgi spriest par satura patiesumu un tā pamatā esošajiem vēstījumiem, nevis pasīvi tos pieņemt.¹⁴ Līdz ar to digitālā pratība, digitālā pilsonība un digitālās tiesības nav secīgi attīstības posmi, bet savstarpēji papildinoši personas līdzdalības priekšnoteikumi digitālajā vidē, kur tieši digitālā pratība ļauj personai orientēties šajā vidē un kritiski izvērtēt saturu, savukārt digitālās tiesības nodrošina tiesisko ietvaru aizsardzībai iespējama aizskāruma gadījumā.