JURISTA VĀRDS Nr.3 (71)

Komentāri. Skaidrojumi. Viedokļi

Normatīvie akti un to hierarhija

Juris Jelāgins, LU Juridiskās fakultātes lektors, — “Latvijas Vēstnesim”

Viens no tiesiskas valsts stūrakmeņiem ir tiesību vara jeb tiesību virsvadība. Ne mazāk svarīga nozīme ir tai pakārtotai likuma virsvadībai. Likuma virsvadība veido normatīvo tiesību aktu hierarhijas pamatu. Bet, pirms ķerties pie detalizētākas normatīvo tiesību aktu hierarhijas analīzes, ir svarīgi fiksēt rakstā lietotos terminus un to nozīmes.

Termins “tiesību akts” tiesību zinātnē tiek lietots dažādās nozīmēs. Ar to tiek apzīmēta juridiska darbība (piemēram, likuma izdošana, līguma noslēgšana), juridiskas darbības rezultāts (piemēram, juridiska norma,1 individuāls priekšraksts) un juridisks dokuments.

Rakstā termins “tiesību akts” tiks lietots kā juridisks dokuments, informācijas nesējs. Šajā nozīmē tiesību akts ir tiesību subjektu juridisks lēmums, kas izteikts rakstiskā formā. Tiesību akts ir dokuments, kas satur juridiskas tiesības un pienākumus. Tiesību akts ar tiesību un pienākumu palīdzību nosaka vēlamo uzvedības noteikumu jeb priekšrakstu. Ar terminu “noteikumi” apzīmē arī tiesību aktu veidu (piemēram, Ministru kabineta noteikumi ), tāpēc rakstā priekšroka ir dota terminam “priekšraksts”.

Arī tad, ja dokuments satur tikai juridiskus pienākumus, tas saucas par tiesību aktu. Šī iemesla dēļ labāk būtu lietot terminu “juridisks akts”. Rakstā tomēr ir lietots termins “tiesību akts”, jo tas ir pierastāks. Tuvs pēc nozīmes ir termins “valsts akts”. Tas ir akts, ko ir izdevusi valsts institūcija. Bet, no vienas puses, ne visi valsts akti ir tiesību akti, jo ir tīri politiski valsts akti, no otras puses — tiesību aktus var pieņemt arī citi tiesību subjekti, piemēram, tauta, pašvaldības.

Tiesību akts var saturēt vispārējus (abstraktus) vai individuālus (konkrētus) juridiskus priekšrakstus. Šiem priekšrakstiem tiesiskās regulēšanas mehānismā ir atšķirīga loma. Vispārējs juridisks priekšraksts ir tiesību jeb juridiskā norma, un to kopums veido tiesiskās regulēšanas mehānisma pamatu, bet ar individuāliem juridiskiem priekšrakstiem tiek regulēta konkrētu tiesību subjektu uzvedība.

Tiesību aktu, kas satur tiesību normas, sauc par normatīvo tiesību aktu (turpmāk — normatīvs akts, jo rakstā netiks aplūkoti nejuridiski akti. Piemēram, instrukcijas kā lietot elektrotehniku vai komplektēt mēbeles, ir normatīvi akti, bet nav tiesību akti, jo satur tehniskas vai citas nejuridiskas normas.)

Normatīvs akts ir publiskās varas (tautas, valsts, pašvaldības) institūcijas tiesību normu jaunrades akts. Normatīvos aktus izdod par jautājumiem, kas ietilpst to kompetencē. Normatīvs akts ir adresēts nenoteiktam tiesību subjektu lokam un ir paredzēts iepriekš nenoteikta skaita gadījumu vairākkārtējai regulēšanai.

Normatīvi akti ir likumi, noteikumi, nolikumi, instrukcijas, ieteikumi un citi tiesību akti. Ar normatīvo aktu tiek ne tikai noteiktas, bet arī grozītas un atceltas tiesību normas.

Kā normatīvajam aktam pēc nozīmes tuvs vai pat identisks tiek lietots termins “likumdošanas akts”. Ar terminu “likumdošanas akts” plašā nozīmē tiek apzīmēts jebkuras valsts iestādes izdots normatīvs akts. Šī termina lietošanu plašā nozīmē tomēr nebūtu ieteicama, jo tas nivelē atšķirību starp dažāda ranga tiesību aktiem.

Iespējams, ka terminu “likumdošanas akts” varētu lietot šaurākā nozīmē, apzīmējot ar to likumus un Ministru kabineta noteikumus, kuri, realizējot deleģētās likumdošanas tiesības, izdoti Satversmes 81. panta kārtībā.

Ārzemju literatūrā termina “normatīvs akts” vietā parasti lieto terminu “likums” plašā jeb materiālā nozīmē. Likums “šaurā” jeb formālā nozīmē ir likumdevēja ( parlamenta ) normatīvs akts.

Par normatīvo aktu paveidu ir atzīstami normatīvie līgumi, jo arī tas ir tiesību akts, kas satur tiesību normas ( piemēram, Starptautiskie līgumi). Atšķirībā no likumiem, noteikumiem u.c. normatīvajiem aktiem normatīvos līgumus rada divi vai vairāki tiesību subjekti.

Tiesību aktu, kas satur individuālus priekšrakstus sauc par individuālu tiesību aktu ( turpmāk — individuāls akts ).

Individuāli ir tiesību realizācijas akti. Pie tiem ir pieskaitāmi tiesību piemērošanas akti un akti, kuros izpaužas fizisko un juridisko personu juridiskā aktivitāte.

Individuāls akts ir adresēts noteiktam tiesību subjektam un paredzēts konkrētam gadījumam. Pie individuāliem aktiem ir pieskaitāmi rīkojumi, spriedumi, lēmumi, pavēles, līgumi un citi tiesību akti.

Juridiskajā praksē nevajadzētu pieļaut jauktu normatīvi individuālu aktu pastāvēšanu. Tas nozīmē, ka, piemēram, noteikumiem nevajadzētu saturēt individuālus priekšrakstus, bet rīkojumiem — vispārējus priekšrakstus.

Svarīgi ir nošķirt normatīvos aktus pēc to darbības sfēras. Pēc šī kritērija normatīvos aktus iedala vispārsaistošos (ārējos) un iekšējos (lokālos) normatīvajos aktos. Vispārsaistošie normatīvie akti (piemēram, likumi, noteikumi ) principā ir adresēti visiem tiesību subjektiem, bet iekšējie normatīvie akti (piemēram, instrukcijas, ieteikumi ) — tikai tiem tiesību subjektiem, kuri ietilpst attiecīgajā institūcijā.