[1] Šajā rakstā galvenokārt tiks analizēts Biedrību un nodibinājumu likuma 7.pants, kurā ir atrunātas biedrības tiesības veikt saimniecisko darbību, nosakot, ka:
1) biedrībai ir tiesības papilddarbības veidā veikt saimniecisko darbību, kas saistīta ar sava īpašuma uzturēšanu vai izmantošanu, kā arī veikt citu saimniecisko darbību, lai sasniegtu biedrības mērķus;
2) biedrības ienākumus drīkst izmantot vienīgi statūtos noteiktā mērķa sasniegšanai un peļņu, kas gūta no biedrības veiktās saimnieciskās darbības, nedrīkst sadalīt starp biedrības biedriem.
[2] Saimnieciskās tiesības, kā arī biedrību tiesības ir privāto tiesību daļa, bet tās līdzīgi kā komerctiesības ietekmē publiski tiesiskie priekšraksti, ietverot Biedrību un nodibinājumu likumā imperatīvas prasības, par kuru neizpildīšanu ir paredzētas un biedrībai var tikt piemērotas publiski tiesiskas sankcijas (piemēram, atbildība par nepatiesu ziņu sniegšanu reģistra iestādei, biedrības darbības izbeigšana ar tiesas nolēmumu, pamatojoties uz prokurora vai Valsts ieņēmumu dienesta pieteikumu u.c.).

Saimnieciskā darbība

[3] Biedrību un nodibinājumu likums tajā minēto saimniecisko darbību nedefinē. Toties saimnieciskās darbības legāldefinīcijas ir ietvertas gan Komerclikumā, likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli”, gan likumā “Par pievienotās vērtības nodokli”. Likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” saimnieciskās darbības jēdziens tiek lietots plašākā nozīmē, nekā tas ir definēts Komerclikumā.
[4] Likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” izpratnē saimnieciskā darbība ir darbība, kas vērsta uz preču ražošanu, darbu izpildi, tirdzniecību, pakalpojumu sniegšanu un cita veida darbību par atlīdzību, neminot sistemātiskumu un patstāvību kā saimnieciskās darbības pazīmes. Piemēram, kāds pārdod savu grāmatu. Tā kā šī darbība tiek veikta par atlīdzību, tā ir uzskatāma par saimniecisku darbību likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” izpratnē. Saskaņā ar likumu “Par pievienotās vērtības nodokli” saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska darbība par atlīdzību, kas nav darba devēja izmaksāta darba samaksa vai cita atlīdzība darba ņēmējam, no kuras aprēķināmas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Šeit parādās būtisks kritērijs – sistemātiskums. Komerclikuma 1.panta trešā daļa sniedz šādu saimnieciskās darbības definīciju – saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par atlīdzību. Tiek pievienota vēl viena pazīme – “patstāvīgums”. Tātad saskaņā ar Komerclikumu saimniecisko darbību raksturo trīs kumulatīvas pazīmes:
1) patstāvība;
2) sistemātiskums;
3) atlīdzība.
[5] Lai saprastu, vai pazīme “patstāvīgs” ir papildinoša vai precizējoša, ir jānoskaidro šā jēdziena nozīme. “Patstāvīgs” ir tāds, kas ir neatkarīgs un darbojas patstāvīgi, neatkarīgi no ārējās vides un apstākļiem¹, t.i., persona spēj pati savā vārdā slēgt darījumus un noteikt savu darba laiku. Tātad Komerclikumā ar kritērija “patstāvīgi” (līdzīgi kā likumā “Par pievienotās vērtības nodokli” ar garāka palīgteikuma) palīdzību no saimnieciskās darbības tiek izslēgta tāda darbība par atlīdzību, kas veikta kā darba pienākumu pildīšana, atrodoties darba tiesiskajās attiecībās, kā arī darbība, kas veikta, pārstāvot kādu citu personu (likumiskā vai līgumiskā pārstāvība).² Ņemot vērā minēto, šo pazīmi ir nepieciešams pārbaudīt galvenokārt fiziskām personām (t.sk. pašnodarbinātajām personām) saimnieciskās darbības identificēšanai,³ attiecībā uz juridiskām personām tā ir sekundāra. Pēc būtības pazīme “patstāvīgs” raksturo nevis pašu darbību, bet gan tā ir attiecināma uz darītāju jeb subjektu, kuram ir jāpiemīt noteiktai tiesiskai, administratīvai un saimnieciskai patstāvībai.
[6] Jēdziens “sistemātiskums” nozīmē vienveidīgas darbības atkārtotību noteiktā laika periodā. Sistemātisks – noteiktā sakarībā esošs.⁴ Parasti jau otrreiz veikta darbība dod pamatu darbības kvalificēšanai par sistemātisku. Taču ir jāņem vērā tas, vai ir bijis nolūks veikt sistemātisku darbību vai arī šai darbībai bija tikai gadījuma raksturs, kura pamatā ir nejaušība vai apstākļu sakritība. Noteiktos gadījumos kvalifikācijai var palīdzēt papildu kritēriji – cik ilgā laika posmā šīs darbības ir veiktas un kāds ir bijis nolūks (piemēram, vai lietas iegādātas pašpatēriņam vai – lai tās pārdotu tālāk).⁵ Šo kritēriju vērtējums ir zināmā mērā subjektīvs un atkarīgs no tiesību normas piemērotāja izpratnes, kā arī daudziem citiem blakus apstākļiem, tādējādi arī praksē (t.sk. tiesu praksē) pazīmi “sistemātisks” ir iespējams interpretēt dažādi. Katram gadījumam ir jāpieiet individuāli, kā arī situācijā, kad attiecībā uz saimniecisko darbību tiks piemērota likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” ietvertā definīcija (piemēram, strīdos ar Valsts ieņēmumu dienestu par nodokļiem), sistemātiskuma pārbaude var tikt uzskatīta par lieku.
[7] Trešā pazīme – “atlīdzība” ir samaksa par padarīto darbu, sniegto pakalpojumu⁶ u.