Šo nedēļu vainagos Saeimas vēlēšanas, kuras gaidot, kā parasti, esam apbērti ar ticamiem un arī neizpildāmiem deputātu kandidātu un partiju solījumiem. “Jurista Vārdu” un tā lasītāju, dabiski, visvairāk interesē topošās Saeimas un tās apstiprināmās valdības gaidāmie darbi tieslietās. Tādēļ šajā numurā lasītājiem piedāvājam partiju programmu tieslietu sadaļas (starp citu, ir partijas, kurām šai sakarā nav ko teikt, jo acīmredzot viss šķiet kārtībā). Politiskos solījumus žurnālā komentē vairāki eksperti.

Varbūt šis mūsu sagatavotais materiāls kādam var noderēt kā papildu arguments līdzās citiem apsvērumiem gadījumā, ja vēl nav pieņemts lēmums, par kuru kandidātu sarakstu atdot savu balsi. Savukārt pēc kāda laika mums visiem tas var noderēt, pētot, cik daudz no solītā tiek realizēts, konkrētās partijas pārstāvim kļūstot, piemēram, par tieslietu ministru vai Saeimas Juridiskās komisijas deputātu.

Protams, gribu arī izmantot iespēju atgādināt lasītājiem vienmēr aktuālo patiesību “neļauj izlemt citiem savā vietā”. Ir valstis, kur par nepiedalīšanos vēlēšanās pilsoņi maksā naudas sodu. Jo pilsoņiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi pret valsti, un viens no tādiem ir – balsot parlamenta vēlēšanās.

Pamācošam piemēram izmantošu vēstures paraugus. Proti, vācbaltiešu minoritātes augsto disciplinētību, kas starpkaru Latvijas parlamentārajā periodā ļāva viņiem vienmēr iegūt tādu pārstāvniecību Saeimā (un Satversmes sapulcē), kas proporcionāli pārsniedza vācbaltu īpatsvaru tā laika Latvijas iedzīvotāju kopskaitā.

1920. gada 18. aprīlī laikraksts “Brīvā Zeme” ar ironiju, taču arī neslēptu skaudību rakstīja: “Visvairāk pie vēlēšanām piedalās vācieši: nāk kropļi un tizli. Pat ārprātīgi balso par viņiem. Kas nevar nākt, brauc ar važoni, kas nevar aizmaksāt važoni, liekas no draugiem nests, bet mājās nepaliek neviens. Pie vēlēšanas biroja durvīm apstājušies ļaudis. Iemesls, ka nestuves, uz kurām guļ kāds ievainots landesvērists, ir iesprūdušas durvīs un tagad netiek uz priekšu, ne atpakaļ. [..] Pie durvīm apstājas kāds važonis. Iz ratiem izkāpj divas kundzes, kurām pēc izskata es dodu gadus deviņdesmit. Viena apjautājas vācu valodā, vai še esot vēlēšanu iecirknis. Viņas izpilda savu pilsoņa pienākumu.”

Kādēļ gan lai mēs vienmēr mācītos no savām kļūdām? Varbūt šoreiz varam mācīties no citu sasniegumiem? Tātad – sestdien visi uz vēlēšanām!