I. Terminoloģiskās atrunas lex voluntatis latviskais apzīmējums

Pirms pušu autonomijas jēdziena izcelsmes un iedalījuma noskaidrošanas, sākot tēmas izklāstu, jāatrunā dažas terminoloģijas nianses.

Iespējams, ka atsevišķiem lasītājiem ko vairāk izteiks jēdziens "līdzēju autonomija" vai tā latīniskais apzīmējums lex voluntatis.¹ Šie abi ir sinonīmi autores lietotajam apzīmējumam "pušu autonomija". Latīnisko apzīmējumu lex voluntatis var lietot nekļūdīgi, tomēr latviešu valodā šo principu korekti var apzīmēt tikai vienā veidā, proti, pušu autonomija. Tas pamatojams ar nesenām attīstības tendencēm starptautiskajās privāttiesībās.²

Iespējams, no valodnieciskā skatījuma ir labskanīgāk puses dēvēt par līdzējiem, tomēr terminam "līdzēji" piemīt zināma juridiska nozīme, kas ierobežo minētā termina lietošanu attiecībā uz pušu autonomiju. Saskaņā ar Civillikuma³ 1511. un turpmākajiem pantiem, kas reglamentē līguma un līdzēju jēdzienu, par līdzējiem dēvē tikai divpusēju tiesisku darījumu dalībniekus. Turpretī "puse" ir neitrālāks apzīmējums, ko var lietot, runājot gan par vienpusējiem, gan divpusējiem tiesiskiem darījumiem. Vēl pirms aptuveni diviem gadiem tam nebūtu bijis nozīmes, jo pušu autonomijas princips galvenokārt izpaužas līgumtiesībās, kas ir divpusējas tiesiskās attiecības. Tomēr, stājoties spēkā Regulai Nr. 650/2012,⁴ arī mantošanas tiesībās var runāt par pušu jeb puses autonomijas principa izpausmi. Tas nozīmē, ka pušu autonomijas princips var izpausties arī testamenta taisīšanā. Attiecīgi termina "līdzējs" attiecināšana uz testatoru ir nekorekta. Tā vietā ir jālieto, lai arī valodnieciski nelabskanīgu, tomēr juridiski korektu neitrālo jēdzienu "puse". Minētā iemesla dēļ autore apzināti priekšroku devusi termina "pušu autonomija" lietojumam lex voluntatis apzīmēšanai latviešu valodā.

II. Jēdziens un izcelsme

Izskanot atkāpei par terminoloģijas jautājumu, ir jānoskaidro konkrētais principa saturs.

1. Pušu autonomijas izpratne un nozīme

Ar pušu autonomiju saprot tiesiska darījuma dalībnieku kolīzijtiesisko brīvību noteikt tam piemērojamās tiesības.⁵ Citiem vārdiem, tā ļauj tiesiska darījuma dalībniekiem pielīgt noteiktas konkrētajam tiesiskam darījumam vai pat saistītu tiesisku darījumu virknei piemērojamās tiesības.

Pušu autonomijas praktiskā nozīme ir neatsverama. Tā tiek dēvēta par kolīziju normu sistēmas vienu no balstiem.⁶ Praksē var izdalīt vairākas situācijas, kad pusēm ieteicams apsvērt iespēju noteikt savstarpēji slēgtam tiesiskam darījumam piemērojamo likumu.

Pirmkārt, puses šādu soli var spert pašu ērtības labad, piemēram, ja abām pusēm labpatīkas izvēlēties "neitrālas" valsts tiesību piemērošanu, jo tās nevar vienoties par kādas no pušu mītnes valsts tiesībām. Otrkārt, puses var vienoties par piemērojamo likumu, lai noteiktu konkrētam tiesiska darījuma veidam visizdevīgāko vai labvēlīgo tiesisko režīmu un izslēgtu "neizdevīgo" tiesību piemērošanu. ⁷ Treškārt, pušu izvēles pamatā var būt arī tiesiskās paļāvības arguments. Proti, izvēle par labu kādas konkrētas valsts tiesībām noteikti garantē izvēlēto tiesību piemērošanu un nepieļauj tiesiskam darījumam piemērojamās tiesības noteikt objektīvi. Tādējādi puses, nosakot konkrētas piemērojamās tiesības jau iepriekš, var rēķināties ar attiecīgo tiesību piemērošanu un attiecīgajā valstī izvirzītajām likumiskajām prasībām un noteiktajām tiesiskajām sekām.

Tiesiskās paļāvības arguments ir īpaši no svara tādiem tiesiskiem darījumiem, kuru objektīvā piesaiste dažādu apstākļu dēļ var ļoti variēt, potenciāli piedāvājot daudzu un dažādu valstu tiesību piemērošanu. Piemēram, komersantam, kas piedāvā savu preci izplatīšanai dažādās valstīs, saskaņā ar Romas I regulas⁸ 4. panta pirmās daļas f) punktu jārēķinās, ka objektīvi tiks piemērotas izplatītāja pastāvīgās mītnes valsts tiesības, kas attiecīgi hipotētiski var būt ikvienā pasaules valstī.

2. Principa izpausmes tiesiskās sekas

Pušu autonomijas īstenošanas tiesiskās sekas ir tādas, ka uz tiesisku darījumu neattiecas tam objektīvi piemērojamo tiesību imperatīvās tiesību normas, bet gan pušu izvēlētas tiesību sistēmas tiesību normas, ieskaitot arī imperatīvās normas.