Gluži tāpat kā juristam, gatavojot dokumentu tiesai, arī bērnu grāmatu autoram nākas apdomāt katru vārdu un simbolu, lai stāsta vērtētājs (būtībā – mazs tiesnesis) autora stāstījumam notic. Autors uzstājas ar publisko runu ļoti prasīgas un vērīgas auditorijas priekšā bibliotēkās un skolās. Ir, protams, arī vienkāršāki bērnu grāmatu autora uzdevumi, piemēram, slēgt līgumus ar izdevniecībām. Taču kopumā abas šīs jomas – jurisprudenci un bērnu grāmatu radīšanu – es pielīdzinātu svešvalodas apguvei.

Dažiem cilvēkiem jaunas valodas padodas viegli, taču man to apguvē vienmēr ir nācies pielikt pūles. Kad tiku uzņemta Londonas Ekonomikas skolas maģistra programmā, sākotnēji kautrējos publiski paust savu viedokli angļu valodā. Ar laiku, esot angliski runājošā vidē, pārliecība izteikties pamazām veidojās. Savukārt vairākus mēnešus dzīvojot Ķīnā, pārliecinājos, ka būtiskākais ir katru dienu apgūt jaunus vārdus un izmantot jebkuru iespēju runāt ar vietējiem pat tad, ja proti vien viltoto mantu tirgū nokaulēt cenu. Tomēr vienu no aizraujošākajām “valodām” es pirmo reizi iepazinu Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pirmajā kursā. Kur gan vēl var iemācīties izlasīt to, kas tekstā nemaz nav uzrakstīts? Vai apgūt vārdus, kuru īstā nozīme atklājas vien aiz duča tiesas spriedumu? Ar laiku sapratu – lai apgūtu valodu, vajadzīga drosme runāt arī tad, ja vēl neproti, un būt starp ļaudīm, kuri šai valodā runā labāk par mani.

Jurisprudencē biju pavadījusi aptuveni desmitgadi, kad iemīlējos akvareļos un kaligrāfijā. Sākot zīmēt un gleznot, jutos neveikli, jo otu nebiju turējusi rokās kopš vidusskolas laikiem. Tas ir tāpat kā aizbraukt uz Ķīnu un cerēt, ka uzreiz pratīsi ķīniešu valodu, vai arī iestāties Juridiskajā fakultātē un ticēt, ka uzreiz esi jurists. Vienlaikus zināju, ka mākslu vēlos savā dzīvē ne tikai kā hobiju. 2019. gadā uzsāku 365 dienu akvareļu projektu pati sev. Tas bija publisks, un tam manā Instagram profilā @dottadesigns varēja sekot ikviens pasaules iedzīvotājs. Realitātē tam sekoja mani 30 draugi un ģimenes locekļi, taču tieši viņu priekšā izgāzties negribas visvairāk. Viena gada garumā ik dienu atklāju, kā baltu lapu piepildīt ar saturu, jurista vārdiem runājot. Ar dažiem darbiem ļoti lepojos. Citus vēlējos saplēst sīkās driskās. Tomēr visus publiskoju. Un pēc 365 dienām pamodos kā slavena māksliniece un bērnu grāmatu autore, kuras darbi ir zināmi visā pasaulē. Tā, protams, nenotika, taču šis gads man iemācīja ko vienkāršu: darot kaut ko katru dienu, pat nelielā apjomā, izaugsme ir neizbēgama. Es arī pamanīju, cik ļoti mani iedvesmo daba, dzīvnieki, stāsti un emocijas. Mācījos ne vien mākslas valodu, bet arī to, ka pasaule ir neprātīgi brīnišķīga vieta un, pats būtiskākais, – kļuvu par cilvēku, kurš spēj turēt sev doto solījumu.

Bērnu grāmatu pasaule sekoja savā ziņā likumsakarīgi, jo mīlēju ilustrāciju, stāstus un man pašai bija mazi bērni. Man gan jāatzīstas, ka mana pati pirmā grāmata “Pasaka par Princesi un Mēnessdēlu” tapa drīzāk man pašai, ne maniem bērniem vai bērniem vispār. Mani interesēja pats process – kā top bērnu grāmata, kā veidojas sadarbība ar izdevniecību un kas notiek pēc tam, kad grāmata nonāk pie lasītāja.

Pavērsiens notika, kad nolēmu piedalīties izdevniecības “Zvaigzne ABC” rīkotā bērnu grāmatu sērijas konkursā. Tā kā biju jau divas grāmatas sarakstījusi un trīs uzzīmējusi, tad doma par grāmatu sērijas radīšanu mani aizrāva. Iedvesmojoties no manu bērnu interesēm, kā arī savām bērnības un šā brīža interesēm, tapa stāsti par diviem detektīviem – vienradzi Zigi un dinozauru dāmu Dinu, kuri dzīvo Aizvēstures pilsētā un atklāj aizraujošus dabas noslēpumus. Piemēram, ka lidvāveres ultravioletajā gaismā spīd rozā krāsā. Kā mazu bērnu mamma vēlējos radīt grāmatas, kas būtu ne vien izklaidējošas un skaistas, bet arī izzinošas un attīstošas. Tās tapa bērniem aptuveni piecu līdz desmit gadu vecumā – laikā, kad zinātkāre ir bezgalīga un pasaule vēl šķiet pilna neatklātu noslēpumu. Divas no Aizvēstures pilsētas detektīvu sērijas grāmatām (“Postaža parkā” un “Spīdošās gaismas tracis”) tika iekļautas starp 150 izcilākajām grāmatām pasaulē lielākajā bērnu grāmatu festivālā Boloņā, Itālijā. 2025. gadā par grāmatām “Postaža parkā” un “Kas par smaku?” man tika pasniegta Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva grāmatu mākslā. Par to joprojām izjūtu dziļu pateicību, un man nav viegli to līdz galam aptvert, ņemot vērā manu savdabīgo ceļu bērnu grāmatu pasaulē. Radošo valodu turpinu apgūt ne vien grāmatās, bet arī tiekoties ar bērniem skolās un radošajās nodarbībās, kur redzu, cik drosmīgi viņi prot runāt savā iztēles valodā. Šobrīd arī Lietuvā un Armēnijā bērni var lasīt Dinas un Ziga piedzīvojumus, un drīzumā grāmatas būs pieejamas arī poļu un vācu valodā. Katrs tulkojums man paver durvis iemācīties vismaz dažus jaunus vārdus un atkal sajust to pazīstamo nedrošību, ko nes jebkuras jaunas valodas sākums.

Šobrīd ticu, ka dzīve lielā mērā sastāv no jaunu valodu apguves. Svarīgākais nekad nav runāt perfekti. Svarīgākais ir atrast valodu, kura aizrauj un iedvesmo, un nebaidīties sākt tajā runāt, pat ja sākumā zini vien dažas zilbes.