Šajā "Jurista Vārda" numurā publicējam Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta pilnu 8. decembra sprieduma tekstu 12. Saeimas vēlēšanu balsu pirkšanas lietā, precīzāk – par Centrālās vēlēšanu komisijas 2014. gada 22. oktobra lēmuma Nr. 116 "Par 12. Saeimas vēlēšanu rezultātiem" atcelšanu daļā par vēlēšanu rezultātiem Latgales vēlēšanu apgabalā.

Spiedumā ir vairākas interesantas atziņas par efektīvu tiesību aizsardzību, pierādīšanas pienākumu, tiesas kompetences apjomu, Satversmes 18. panta ietekmi uz tiesas kompetenci un pamatu vēlēšanu rezultātu atcelšanai. Spieduma noslēgumā Augstākā tiesa atzīst, ka lietā nav pietiekamu pierādījumu, lai lemtu par vēlēšanu rezultātu atcelšanu, vienlaikus norādot, ka "nav dūmu bez uguns" un atsevišķos gadījumos šajā lietā ir pierādījies šā sakāmvārda patiesums.

Augstākās tiesas spiedums parāda, ka Latvijā tiesiskais regulējums ir nepilnīgs un pastāv šaubas par vēlēšanu strīdu izskatīšanas kārtības pareizību. Par līdzīgiem pārkāpumiem, kas saistīti ar balsu pirkšanu 2012. gada Lietuvas parlamenta vēlēšanās, ir izteikusies Lietuvas Konstitucionālā tiesa 2012. gada 10. novembra atzinumā Nr. 15/2012-16/2012.

Latvijā un Lietuvā atšķiras vēlēšanu sistēmas un arī strīdu izskatīšanas kārtība. Lietuvā Konstitucionālā tiesa 72 stundu laikā sniedz atzinumu parlamentam par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma, ar ko apstiprināti parlamenta vēlēšanu rezultāti, tiesiskumu pēc paša parlamenta vai prezidenta lūguma. Parlaments drīkst lemt par vēlēšanu rezultātu atcelšanu, pamatojoties tikai uz Konstitucionālās tiesas atzinumu. Kā Lietuvā tiesa gandrīz divreiz īsākā termiņa spēj dot vērtējumu, un kāpēc Latvijā tas nav iespējams?

Lietuvas Konstitucionālā tiesa lietā Nr. 15/2012-16/2012 norādīja, ka tā vērtē tikai Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma pamatotību un tiesiskumu. Tieši Centrālajai vēlēšanu komisijai jānodrošina, ka pirmsvēlēšanu aktivitātes un vēlēšanu norise atbilst morāles, tiesiskuma un harmoniskas sabiedrības standartam. Centrālajai vēlēšanu komisijai ir arī pienākums apstiprināt parlamenta vēlēšanu rezultātus. Ja ir saņemtas sūdzības, tad Centrālajai vēlēšanu komisijai jāapkopo pierādījumi un jānovērtē, vai un kādā apjomā vēlētāju griba tikusi ietekmēta un vai šis apjoms ir tāds, kas ietekmē vēlēšanu mandātu sadalījumu. Pārkāpumu izvērtēšanai Centrālā vēlēšanu komisija izveido speciālu darba grupu, kas apkopo un izvērtē pierādījumus, kā arī sastāda izmeklēšanas ziņojumu par pārkāpumu ietekmi uz demokrātiskām, brīvām un godīgām vēlēšanām. Savukārt Konstitucionālā tiesa pārbauda, vai Centrālā vēlēšanu komisija ir vērtējusi visus pierādījumus un izdarījusi pareizus secinājumus.

Lietuvā tiek atzīts, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai jābūt tiesībām rīkoties izlēmīgi un nepieciešamības gadījumā atcelt vēlēšanu rezultātus kādā apgabalā vai visā valstī. Tāpēc likumdevējam jāpieņem tāds tiesiskais regulējums, lai Centrālā vēlēšanu komisija būtu pilnvarota veikt visus pasākumus, lai vēlēšanu principi teorētiski un praktiski tiktu nodrošināti, tajā skaitā, preventīvi novēršot pārkāpumus, izmeklējot tos un nosakot sankcijas pārkāpējiem. Šo uzdevumu izpildē Centrālajai vēlēšanu komisijai jāsadarbojas ar citām valsts iestādēm (policiju u. c.).

Lietuvas Konstitucionālā tiesa atzina, ka masveidīga vai sistemātiska vēlētāju gribas ietekmēšana, tajā skaitā, piedāvājot dāvanas vai citus labumus, rada pamatotas šaubas par vēlēšanu rezultātu leģitimitāti, tāpēc šādos gadījumos ir prezumējams, ka to ietekme ir būtiska. Centrālajai vēlēšanu komisijai un Konstitucionālajai tiesai ir jāvērtē, vai pastāv apstākļi, kas noraida šo prezumciju. Parlamenta kā politiskas institūcijas leģitimitāte ir svarīgāka par jaunā parlamenta visu deputātu mandātu apstiprināšanu. Lietuvā jaunais parlaments uzskatāms par sanākušu, ja ir apstiprinātas 3/5 no visiem mandātiem. Turklāt arī apstiprināto deputātu mandāts var tikt atcelts, ja vēlāk kriminālprocesā pierāda, ka tas iegūts, pārkāpjot vēlēšanu principus.

Lietuvas Konstitucionālā tiesa iepriekš minētajā spiedumā vairākkārt uzsver, ka parlamenta vēlēšanas rezultāti nedrīkst radīt šaubas par to tiesiskumu un atbilstību tautas gribai.

Latvijas gadījumā arī pēc Augstākās tiesas 2014. gada 8. decembra spieduma "dūmi" paliek neizgaiņāti. Parlamenta pienākums ir izstrādāt skaidru tiesisko regulējumu, kā notiek parlamenta vēlēšanas un pēc kādiem noteikumiem notiek vēlēšanu rezultātu pārbaude. Valsts nav nodrošinājusi efektīvu tiesību aizsardzību, ja strīdu izskatīšanas kārtība neļauj rūpīgi un pilnīgi izmeklēt tiesību pārkāpumu.