Mūsdienu racionālajam likumdevējam ir jāpazīst savas valsts iedzīvotāji: to rīcības paradumi, tiesiskās apziņas līmenis, jāpēta to attieksme pret konkrētām likumdošanas reformām. Šādi pētījumi dažreiz var pārsteigt un radīt apjukumu, jo var izrādīties, ka iepriekš par pašsaprotamu uzskatīts viedoklis izrādās ačgārns.

Šādu efektu radījis tikko veikts Mīkola Romera universitātes (Viļņa, Lietuva) psihologu veikts pētījums ar nosaukumu "Lietuvas iedzīvotāju saskares ar korupciju un apmierinātības ar dzīvi paradokss", kurā aptaujāti 1002 iedzīvotāji 20 Lietuvas pilsētās un 29 ciematos (51% aptaujāto ir ar augstāko izglītību). Pētnieki, balstoties uz Rietumos publicētiem darbiem, vēlējās arī Lietuvā apstiprināt hipotēzi, ka personas, kas nav pakļautas korupcijai, ir vairāk apmierinātas ar dzīvi Lietuvā, kā arī vairāk apmierinātas ar savu dzīvi dažādās jomās. Tātad par izejas punktu tika ņemts vispārzināms pieņēmums, ka tie cilvēki, kas praksē/ikdienā saskārušies ar korupciju, ir neapmierināti, nosodoši pret dzīvi Lietuvā kopumā. Tā būtu pareizi: ja persona sastopas ar korupciju, kas ir nepareiza, amorāla, nosodāma, krimināla parādība, tad tā ir šokā par pieredzēto un tās uzskati par tiesisko valsti ir sagrauti, kam seko neapmierinātība ar esošo lietu kārtību/procesu norisi valsts aparātā, kas savukārt rada neapmierinātību ar dzīvi kopumā.

Tomēr Lietuvā iegūtie dati ir paradoksāli – tie ne tikai neapstiprināja hipotēzi, bet parādīja pilnīgi pretēju efektu, nekā gaidīts: cilvēki, kas biežāk saskaras ar korupciju, bija ievērojami vairāk apmierināti ar iespēju strādāt, ar savu algu, iespēju apvienot darbu un atpūtu, finansiālo stāvokli, patēriņa potenciālu, dzīves apstākļiem, dzīves vidi, kultūras dzīvi, profesionālo dzīvi, garīgo dzīvi, psiholoģisko labklājību, savu materiālo stāvokli, piekļuvi medicīnas pakalpojumiem, kā arī ar dzīvi Lietuvā kopumā.

Tā vietā, lai šausminātos par amorālajiem lietuviešiem, pārdomas raisa tas, ka daudzas jomas (izglītības, medicīnas, mājokļa u.c.) pastāvošā "blatu" sistēma ir ne tikai izdzīvojusi kopš padomju laikiem, bet netieši tiek uzturēta, nenodrošinot pietiekamu pakalpojumu pieejamību visiem, kam tas nepieciešams, un piespiežot kreatīvi risināt (un veiksmīgi atrisināt) attiecīgās situācijas. Tas ir jautājums par "piederību sistēmai": saprast tās likumsakarības un spēlēt pēc tās "likumiem" ir priekšnoteikums apmierinātībai ar dzīvi. Neiekļaušanās "sistēmā" nozīmē arī nespēju piekļūt "labumiem", ko tā spēj dot. Sistēmas maiņa, vismaz Lietuvā, ir ļoti grūti īstenojama, ja, kā izrādās, tajā iesaistītie nežēlojas par status quo.