Nevainojamas reputācijas definīcija

Latvijas Republikas Advokatūras likuma (turpmāk – Advokatūras likums) 14. panta pirmās daļas 2. punktā noteikts, ka par zvērinātiem advokātiem var uzņemt personas, kurām ir nevainojama reputācija. Advokatūras likuma 83. panta pirmās daļas 1. punktā ietverta vispārīga zvērināta advokāta palīga pretendenta prasība – atbilstība Advokatūras likuma 14. panta pirmās daļas 2. punktā paredzētajam nosacījumam. Līdz ar to arī par zvērināta advokāta palīgu var uzņemt tikai personu ar nevainojamu reputāciju.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personām, kuras pilda valstij nozīmīgas funkcijas (piemēram, tiesneši, prokurori, advokāti, zvērināti tiesu izpildītāji u.c.), var būt "stingrāki amata ierobežojumi nekā citās jomās. Tostarp arī kritēriji, kas saistīti ar amata pretendenta personību". Šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesa saista ar valsts pienākumu nodrošināt pienācīgu tās institūciju darbību, kā arī noteikt tādu regulējumu, lai valsts vara tiktu īstenota atbilstoši sabiedrības interesēm.¹

No minētā secināms, ka likumdevējs, Advokatūras likuma 14. panta pirmās daļas 2. punktā iekļaujot šādu prasību, vēlējies, lai par advokātu kļūtu personas tikai ar nevainojamu reputāciju.

Advokatūras likumā likumdevējs nav norādījis nevainojamas reputācijas definīciju. Līdz ar to, lai Latvijā izvērtētu advokātu pretendentu nevainojamu reputāciju, definīcija jāmeklē tiesību teorijā, literatūrā vai praksē.

Jēdziens "nevainojama reputācija" tiesību teorijā atzīts par ģenerālklauzulu, kas ir nenoteikts juridisks jēdziens, kas pašam tiesību piemērotājam jāpiepilda ar noteiktu saturu, lai to piemērotu konkrētajā gadījumā.² Turklāt Administratīvā rajona tiesa 2015.