Jaunība

Fridrihs Vesmanis ir dzimis 1875. gada 15. aprīlī Rundāles pagasta "Kraukļos" turīgu lauksaimnieku Lības un Kārļa sešu bērnu ģimenē.¹ No 1883. gada mācījies Rundāles pagastskolā, kur pilnībā apguva krievu un vācu valodu. 1887. gada 7. augustā tika ieskaitīts Jelgavas ģimnāzijas 1. klasē, kurā bija vienīgais latvietis un ko absolvēja 1896. gadā.² Nelatviskā ģimnāzija veicināja alkas pēc latviskā gara nostiprināšanas sabiedrībā. Tieši Jelgavas pilsēta F. Vesmaņa biogrāfijā un profesionālajā izaugsmē ieņems nozīmīgu lomu arī turpmāk.

Lai izprastu F. Vesmaņa jaunības dienu dzīves gājumu, ir nedaudz jāieskicē laikmeta aina un tie ideoloģiskie strāvojumi, kas bija vērojami Latvijas teritorijā 19. un 20. gs. mijā. Līdz 1918. gada 18. novembrim, kad tika proklamēta Latvijas Republika, visa Latvijas teritorija ietilpa bijušās cariskās Krievijas sastāvā, kas tika pārvaldīta ar Krievijas impērijas pārvaldes un vietējo pašpārvaldes institūciju – Vidzemes un Kurzemes landtāgu, vācu muižniecības starpniecību.

Ekonomiskā krīze un Krievijas – Japānas karš³ negatīvi ietekmēja situāciju visā plašajā Krievijas impērijā, tostarp Baltijas reģionā. Studentu un strādnieku protesti ieguva izteiktāku pretvalstisku raksturu un bija saistīti vairāk ar nelegālo organizāciju propagandu un darbību nekā citos impērijas reģionos. Tā rezultātā auga neapmierinātība, kuras galvenie cēloņi bija divkārtējie nacionālie spaidi, politiskie un sociālekonomiskie apstākļi, garīgās dzīves īpatnības un morālie aspekti.

Cara valdība veica intensīvu unifikāciju un pārkrievošanu, piemēram, Baltijas pārkrievošanas laikā tika celtas pareizticīgo baznīcas, piedāvāti dažādi atvieglojumi par pāriešanu pareizticībā. Jaunā paaudze apzinājās nepieciešamību aizstāvēt dzimto valodu un kultūru. To aizstāvēšana sekmēja revolucionāro ideju izplatību skolu jaunatnes vidū. Vēsturnieki pauž viedokli, ka Latvijas apstākļos sociālā atbrīvošanās lielā mērā bija saistīta ar nacionālo atbrīvošanos un otrādi – panākt nacionālo emancipāciju varēja, tikai uzstājoties pret baltvācu muižniecību un patvaldības birokrātiju.⁴

Laukos un pilsētās pašvaldības atradās baltvācu elites – muižniecības un pilsonisko aprindu – pārziņā. Akti­vizējās strādnieku kustība. Paralēli ekonomiskajiem strei­­kiem notika arī politiskie streiki, kas bija vērsti pret pastāvošo iekārtu. Izrēķināšanās ar aktīvākajiem strādniekiem vēl vairāk revolucionarizēja strādniecību.⁵ Iepriekšminētie apstākļi bija vieni no priekšnoteikumiem 1905. gada revolūcijai Latvijā un turpmākajām sabiedriski politiskajām norisēm Latvijas teritorijā.

F. Vesmanim ierodoties uz iestājeksāmeniem Jelgavas ģimnāzijas 1. klasē, viņu sagaidīja nepatīkams pārsteigums. Bija izdots cirkulārs, kurā noteikts, ka zemnieku bērni uzņemami vidusskolā tikai tādā gadījumā, ja vecāku mantas vērtība pārsniedz 10 000 latu (pārrēķināts 1937. gada vērtības izteiksmē). F. Vesmaņa tēvs šādu izziņu no pagasta sagādāja, un Fridrihs sekmīgi nokārtoja iestājeksāmenus.⁶

Latviešu advokāti Ansis Buševics (1878–1942), Pēteris Stučka (1865–1932), vēlāk arī F. Vesmanis, kā arī jurisprudenci studējušie Jānis Jansons-Brauns (1872–1917) un Fricis Roziņš (1870–1919) pievērsās nelegālajām sociāldemokrātu idejām. Būtiski atzīmēt, ka advokātiem bija liela loma latviešu preses attīstībā, jo vairums no viņiem bija laikrakstu, žurnālu un kalendāru izdevēji, redaktori vai redakcijas darbinieki. Advokātu sabiedriski politiskā darbība nereti robežojās ar risku pārkāpt Krievijas impērijas likumus, kas noteica dažādus ierobežojumus. Šāds konflikts radīja reālus draudus ne tikai zaudēt advokāta tiesības, bet arī tikt tiesātam un izciest sodu ieslodzījumā. F. Vesmaņa biogrāfija tam ir spilgts piemērs.⁷

1897. gadā F. Vesmanis iestājās Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, taču tā paša gada 28. novem­brī par līdzdalību laikrakstā "Dienas Lapa" un piedalīšanos studentu nemieros tika apcietināts un ieslodzīts Pēterburgas izmeklēšanas cietumā.

Jau Jelgavas ģimnāzijas laikā F. Vesmanis aizrāvās ar kreisām idejām, kas viņā nostiprināja pārliecību un piesliešanos sociāldemokrātijas ideoloģijai un kustībai – lai apgūtu latviešu valodu, literatūru un Latvijas vēsturi, skolēni 1897. gadā bija noorganizējuši pulciņu, kurā uzņēma pēdējo četru klašu audzēkņus. Literatūras pulciņš sadarbojās ar saviem bijušajiem biedriem Tērbatas, Pēterburgas un Maskavas augstskolās. Šajā pulciņā darbojās arī F. Vesmanis, un tas viņu tuvināja laikrakstam "Dienas Lapa",⁸ kas pauda sociāldemokrātiskas idejas.

No apcietinājuma F. Vesmani atbrīvoja 1898. gada 28. janvārī, taču studijas universitātē viņš turpināja tikai līdz 1899. gada 9. februārim, kad viņu kā potenciālu impērijas kārtības grāvēju izsūtīja no Pēterburgas saistībā ar studentu nemieriem. Lai gan 3. martā F. Vesmanis atguva tiesības studēt, taču 31. martā viņš tika notiesāts uz pieciem mēnešiem cietumā un trīs gadiem nometinājumā, kas bija jāpavada policijas uzraudzībā. Aprīlī F. Vesmani par līdzdalību studentu nemieros apcietināja, no augstskolas izslēdza un atkārtoti izsūtīja no Pēterburgas.⁹

1899. gada 22. aprīlī F. Vesmanis no Liepājas, noslēpies tvaikoņa ogļu telpās, devās emigrācijā uz Londonu.¹⁰ Lielbritānijā F. Vesmanis strādāja par latviešu sociāldemokrātu savienības mēnešraksta "Latviešu Strādnieks" redaktoru Londonā (1899–1900), latviešu sociāldemokrātu ārzemju izdevuma "Sociāldemokrāts" redakcijas locekli (1900–1905), kā arī burtlici un organizēja nelegālās literatūras nogādāšanu Latvijā.