Savas profesionālās darbības laikā esmu dzirdējis, ka jurista profesija ir sausa, precīza un garlaicīga "burta kalpu" profesija. Darbs, kurš ir ietverts noteikumu rāmjos, kurā liela nozīme ir sīkumiem un kurš prasa noteiktus, viennozīmīgus formulējumus un rīcību. Nepiekrītu šim viedoklim un pilnīgi droši varu apgalvot, ka tā ir arī radoša profesija. Ne tikai zināt un spēt piemērot likumdošanu dažādās problēmu situācijās, bet arī rast risinājumus, vadoties no dzīvē gūtajām atziņām un vērojumiem. Darbs ne tikai ar likumiem, bet arī ar cilvēkiem, viņu pārdzīvojumiem, bailēm, neuzticēšanos un citām savstarpējo attiecību izpausmēm. Domāju, ka daudz lielāka iespēja ir juristam būt aktierim, nekā aktierim būt juristam.

Viens no iemesliem, kādēļ es izvēlējos tieši jurista profesiju, ir jaunībā redzētās filmas par tiesvedībām Amerikā. Es biju fascinēts par procesa dalībnieku runas mākslu, darbu ar pierādījumiem, citu cilvēku pārliecināšanu, kas spēja novest pie vēlamā rezultāta. Protams, dzīve ienes savas korekcijas un tik vienkārši tas viss nav, bet tomēr...

Nekad nebiju domājis par to, ka varētu izvēlēties darīt kaut ko, kas ir saistīts ar kino vai kādu citu mākslas veidu. Neesmu piedalījies teatrālos uzvedumos ne skolā, ne citur. Protams, man patika kinofilmas, esmu pat "nobastojis" kādu mācību stundu skolā, lai tiktu uz ārzemju kino seansu. Galu galā tajā laikā tas bija neikdienišķs izklaides veids, jo nebija vēl iespēju skatīties filmas kaut kur citur, izņemot kinoteātrus vai televīziju. Un kur nu vēl "viedie" vārdi – "Kino ir viena no svarīgākajām mūsu mākslām."

Manā skatāmāko filmu klāstā sevišķu vietu ieņēma latviešu filmas, it sevišķi komēdijas – "Dāvana vientuļai sievietei", "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Mans draugs – nenopietns cilvēks" un citas.