Sociālā stratifikācija (sociālā noslāņošanās) ir sabiedrības dalījums dažādās sociālajās grupās pēc atšķirīgiem kritērijiem. Tā ir konstatējama visās dzīves jomās un pastāv visās sabiedrībās, ņemot vērā, ka sabiedrība nekad nav homogēna. Sabiedrības neviendabīgums atspoguļojas arī dažādu veidu attiecībās, tajā skaitā ārstniecībā.

Vēsturiski iespējams izsekot dažādām sociālās stratifikācijas izpausmēm un to transformācijai ārstniecības tiesiskajās attiecībās, sākot no seno laiku ārstniecības, ko veica veci ļaudis un reliģiska kulta kalpotāji, kurus nodalīja no pārējās sabiedrības, iezīmējot sociālās stratifikācijas iedīgļus un beidzot ar mūsdienu līgumiskajām ārstniecības attiecībām, kur liela nozīme ir dažādu stratifikācijas kritēriju ietekmei un pacienta informētai piekrišanai, tādējādi aktualizējot jautājumu par ārstniecības tiesisko attiecību pušu statusu līdzsvaru.

Sociālās stratifikācijas problemātika ir ļoti aktuāla, jo, neraugoties uz starptautiskajos un nacionālajos tiesību aktos ietverto visu cilvēku līdztiesību un nostiprinātajām tiesībām uz veselības aizsardzību, personas joprojām tiek stratificētas pēc dažādiem kritērijiem, tādā veidā ietekmējot ārstniecības tiesiskās attiecības.

Sociālās stratifikācijas jēdziens un tās veidi

Sociālās stratifikācijas jēdziena centrālais elements ir sabiedrība, cilvēku kopība, kurā ietilpst dažāda mēroga sociālās vienības, ņemot vērā iesaistīto indivīdu skaitu un to savstarpējo attiecību apjomu. Cilvēku kopība, indivīdiem savstarpēji mijiedarbojoties un kontaktējoties, kopīgiem spēkiem nodrošina savu eksistenci.¹ Lai gan sabiedrība veido vienotu veselumu, tomēr jebkurā sabiedrībā notiek sociālā noslāņošanās, kuras rezultātā noris sociālo grupu veidošanās process un sociālā stratifikācija.² Uzskatāms, ka stratifikācijai cilvēku izdzīvošanā sevišķa nozīme bijusi senajās sabiedrībās, jo pienākumu sadale, tādējādi stratificējot cilšu locekļus, sekmēja ātrāku iztikas, mitekļa, apģērba, aizsardzības no citām ciltīm nodrošināšanu kopīgiem spēkiem, kam bija liela nozīme cilšu saglabāšanā, ko bez personu stratifikācijas pēc pienākumiem nodrošināt nebūtu iespējams. Attīstoties sabiedrībai un sabiedriskajām attiecībām kļūstot sarežģītākām, pēc autores domām, stratifikācija pastiprinājās un ieguva vairāk negatīvu nozīmi, jo, palielinoties resursu daudzveidībai, dažādu sabiedrības grupu cīņa to pārdalē tikai saasinājās, tādējādi aktualizējot stratifikācijas nozīmi, jo resursu sadale aizvien biežāk tiek balstīta uz tādiem kritērijiem kā dzimums, mantiskais stāvoklis, ģeogrāfiskā atrašanās vieta, reliģija u.c.

Sociālā stratifikācija ir viens no socioloģijas un tiesību socioloģijas pamatjēdzieniem, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē sabiedrības sadalīšanu atsevišķos sociālajos slāņos. Sociālā stratifikācija nozīmē sabiedrības hierarhiju pēc vienas vai vairākām pazīmēm, kuras raksturo cilvēku sociālo nevienlīdzību: bagātības, ienākumu, cieņas un goda, varas, vecuma, dzimuma, tautības, ģeogrāfiskā izvietojuma ziņā u.c.³ Būtiski, ka sabiedrības nevienlīdzību ietekmē ne vien katra indivīda personiskās īpašības un darbība, bet arī dažādi sabiedrības mehānismi – valsts politiskais režīms, iekārta, normatīvais regulējums un tradīcijas, kas nosaka pelnīšanas kārtību, kā arī regulē uzkrāto bagātību pāriešanu no paaudzes paaudzē.⁴

Autore, analizējot literatūru, secina, ka nepastāv vienots sociālās stratifikācijas jēdziens. Katrs autors definē stratifikāciju, ietverot individuāli izvēlētas stratifikācijas pazīmes, bieži vien pārāk sašaurinot definīciju, piemēram, attiecinot sociālo stratifikāciju ārstniecībā tikai uz medicīnas pētījumiem. Šī iemesla dēļ ir izstrādājams pilnīgāks sociālās stratifikācijas ārstniecībā definējums, nosakot, ka tas ir pacientu iedalījums pēc dažādiem kritērijiem, kas nostiprināts ārstniecības normatīvajā regulējumā vai pastāv praksē.

Atzīmējams, ka nepastāv arī vienota stratifikācijas kritēriju sistēma, tāpēc autore, analizējot stratifikācijas kritēriju klāstu, piedāvā šādu stratifikācijas kritēriju sistēmu: 1) praksē pastāvošā stratifikācija, kas iedalās pozitīvajā un negatīvajā stratifikācijā; 2) normatīvajā regulējumā ietvertā stratifikācija, kas iedalās pozitīvajā un negatīvajā stratifikācijā.

Autore praksē pastāvošo stratifikāciju saista ar pašas sabiedrības izstrādātajiem kritērijiem dažādu cilvēku grupu nodalīšanai, turklāt šo kritēriju izstrāde un pielietošana salīdzināma ar paražu veidošanos. Praksē pastāvošā stratifikācija ietver sīkāku dalījumu pozitīvajā un negatīvajā stratifikācijā. Pozitīvā stratifikācija sniedz pacientam vēlamu rezultātu ārstniecības tiesiskajās attiecībās, ko ietekmē noteikts kritērijs un faktisko ap­stākļu kopums. Piemēram, turīgs pacients var negaidīt rindā un par maksu ātrāk saņemt veselības aprūpes pakalpojumu. Savukārt negatīvā stratifikācija liedz vai kavē pacientam vēlamā rezultāta iestāšanos ārstniecības tiesiskajās attiecībās, ko ietekmē noteikts kritērijs un faktisko apstākļu kopums. Piemēram, trūcīgs pacients nevar atļauties ārstnieciskos izmeklējumus par maksu, tāpēc gaida rindā, lai saņemtu valsts apmaksātu veselības pakalpojumu, tādējādi kavējot vēlamā rezultāta iestāšanos.

Savukārt normatīvajā regulējumā ietvertā stratifikācija ir ar tiesību normām nostiprināti dažādi stratifikācijas kritēriji.