Tiesiskā valstī tiesu spriedumi ir jāpilda. Tai skaitā Saeimai ir jāpilda Satversmes tiesas spriedumi.

Šo demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatpatiesību pagājušonedēļ politiķiem atgādināja Valsts prezidents pēc tam, kad Saeima mēģināja "pārbalsot" Satversmes tiesas lēmumu par to, ka Varakļānu novads administratīvi teritoriālās reformas (ATR) procesā Rēzeknes novadam pievienots pretēji likumā definētajiem kritērijiem – tātad patvaļīgi.

To pašu, ko prezidents, deputātiem šajās dienās atgādināja arī paši varakļānieši – 200 km attālumā no Rīgas izskaidrojot Saeimai Satversmi, it īpaši tās 1. un 85. pantu. "Demokrātijas piesmiešana" un "Tiesas spriedumiem jābūt galīgiem" – daži no plakātiem, kas bija redzami Varakļānu ielās.

Lai izvairītos no antikonstitucionāla likuma pieņemšanas un neizbēgamas konstitucionālas krīzes, tika panākts "Varakļānu kompromiss", pagaidām nepievienojot šo novadu nedz Madonas novadam (kā to sākotnēji bija iecerējuši reformas plānotāji un kā to vēlējās arī paši varakļānieši), nedz Rēzeknes novadam (kā to ATR likuma pieņemšanas gaitā bija patvaļīgi lēmusi Saeima).

Abstrahējoties no konkrētā sprieduma un Saeimas reakcijas, jāatzīst, ka Satversmes tiesai kā konstitucionālās kontroles institūcijai jau kopš dibināšanas nācies saskarties ar periodiski uzbangojošu pretdarbību. Pati institūcijas būtība – turēt tiesiskuma rāmjos likumdošanas procesu Latvijā – paredz neizbēgamas domstarpības ar pārējiem varas zariem. Tomēr tas nevar mazināt bažas, ko raisa šādi gadījumi, it īpaši, ja no Saeimas tribīnes izskan atkārtoti aicinājumi likvidēt tiesu kā kaitinošu likumdevēja traucēkli. Demokrātiska un tiesiska valsts ir sarežģīts mehānisms; izlaužot kādu no elementiem, agrāk vai vēlāk sabrūk visa konstrukcija.

Saeimas rīcības kritiķi vairākkārt uzsvēra: ar brīdi, kad tiesas spriedums vairs nav obligāts un tā pildīšana kļūst atkarīga no patikšanas, zūd tiesiskas valsts pamats. Šādā nozīmē Varakļānu gadījums nav tikai varakļāniešu un Saeimas "emocionāls dialogs", bet gan visu mūsu kopīga problēma – cīņa par tiesiskumu.

Noslēdzot šīs pārdomas – dažas personiskas piezīmes. Slejas autores dzimtā puse ATR rezultātā iekļausies novadā, kas atradīsies Daugavas abos krastos. Šādas – kultūrvēsturiskā nozīmē duālas – pašvaldības Latvijā bija jau līdz reformai un būs arī turpmāk. Vidzemes un Zemgales (vai Sēlijas) pilsētas un pagastus apvienos, piemēram, Aizkraukles un Ogres novads. Topošais Augšdaugavas un Jēkabpils novads iekļaus gan Zemgales (Sēlijas), gan Latgales teritorijas. Līdzīgi tas būs arī ar Zemgales un Kurzemes robežnovadiem.

Šo administratīvo novadu izveidi ir noteikuši ATR reformas pamatā esošie racionālie ekonomiskie kritēriji, savukārt Latvijas vēsturisko zemju tradīciju saglabāšanas jautājumus risinās topošais Valsts prezidenta rosinātais likums. Paredzams, ka tas "jauktajos" novados novērsīs kultūrvēsturiskās identitātes problēmas, piemēram, lai topošā Aizkraukles novada vidzemniekiem (Koknese, Pļaviņas, Vietalva, Skrīveri) nebūtu jāsoļo Dziesmu svētku gājienā pie Zemgales, kurā atrodas novada daļa otrā Daugavas pusē (Jaunjelgava, Sece, Nereta). Tas pats, bez šaubām, attiektos arī uz varakļāniešiem, kuriem administratīva atrašanās "vidzemnieciskajā" Madonas novadā nenozīmētu kultūras un vēstures saikņu saraušanu ar Latgali.