21. Septembris 2021 /NR. 38 (1200)
Skaidrojumi. Viedokļi
Starptautisko vides tiesību pienākumu erga omnes raksturs
2
Mg. iur.
Gabriela Šantare
ZAB "Cobalt" zvērināta advokāta palīdze 

1970. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Starptautiskā tiesa pieņēma vēsturisku spriedumu, ar kuru tā atzina tādu valsts atbildības konceptu kā erga omnes.1 Taču starptautiskajai sabiedrībai vajadzēja gandrīz 50 gadus, lai izmantotu tiesības, kas tiek piešķirtas erga omnes pienākumu pārkāpuma gadījumā, Gambijai 2019. gadā uzsākot tiesvedību ANO Starptautiskajā tiesā pret Mjanmu par tās iespējamiem erga omnes pienākumu pārkāpumiem.

Vienlaikus paralēli erga omnes konceptam starptautiskajās publiskajās tiesībās ir strauji attīstījusies vides tiesību nozare, kas ir kļuvusi par nozīmīgu un neatņemamu starptautisko tiesību sastāvdaļu. Autores ieskatā, ir pamats diskusijai, vai vides tiesību pienākumiem varētu būt piemērojams erga omnes, ievērojot straujo vides tiesību attīstību, kā arī apsvērumu, ka ikviens būtisks starptautisko vides tiesību pārkāpums, tā novēršana un radītās sekas ir starptautiskās sabiedrības kolektīvā interese. Turklāt videi radītie kaitējumi bieži vien ir nenovēršami vai tādi, kur vides sākotnējā stāvokļa atjaunošanai ir nepieciešami pat vairāki gadu desmiti. Iespējams, ka tieši vides tiesību pienākumu pārkāpumu un to radītā kaitējuma neatgriezeniskā rakstura dēļ attiecībā uz atsevišķiem starptautisko vides tiesību pienākumiem ir piemērojams erga omnes koncepts, kas vienlaikus ir kodificēts arī Starptautisko tiesību komisijas Pantu par valsts atbildību par starptautiski prettiesisko rīcību (turpmāk – Panti par valsts atbildību) 48. pantā.2

 

Erga omnes attīstība starptautiskajās tiesībās

Ar Barcelona Traction spriedumu ANO Starptautiskā tiesa atzina atsevišķu pienākumu kategoriju, kuru izpildi, ņemot vērā to nozīmīgumu, var pieprasīt visas valstis kā starptautiskās sabiedrības subjekti.3 Pirms Barcelona Traction sprieduma starptautisko tiesību tradicionālais viedoklis bija diezgan stingrs un ierobežojošs attiecībā pret prasības tiesību koncepta attīstību un paplašināšanu, proti, tikai cietušās valstis, kurām bija radīts kāda veida kaitējums, varēja atsaukties uz citas valsts prettiesisko darbību, rīcību vai bezdarbību,4 kā rezultātā valstij varētu iestāties atbildība. Actio popularis iespējamība, ko erga omnes savā veidā pieļauj,5 netika atzīta, gluži pretēji – tika pilnībā noliegta starptautiskajās tiesībās pirms sprieduma lietā Barcelona Traction.

Kā noteikts slavenajā obiter dictum – ikviena valsts ir juridiski ieinteresēta erga omnes pienākumu aizsardzībā jeb šo saistību izpildē. Tāpēc erga omnes pēc savas definīcijas ir cieši saistīts ar starptautisko tiesību ievērošanu un izpildi. Starptautisko tiesību īstenošana attiecas uz mēģinājumiem pamudināt valsti pārtraukt nelikumīgu rīcību un novērst tās sekas,6 un erga omnes jēdziens liecina, ka attiecībā uz konkrētiem pienākumiem tiesības prasīt to izpildi pieder visām valstīm. Tādējādi, lai gan ir skaidrs, ka erga omnes un starptautisko tiesību pienākumu izpilde ir savstarpēji saistīti jēdzieni, nav izslēgts, ka pienākuma erga omnes raksturs var būt saistīts arī ar citiem apsvērumiem.7

Kopš ANO Starptautiskās tiesas sprieduma Barcelona Traction lietā tiesa ir vairākkārt apstiprinājusi erga omnes konceptu savos konsultatīvajos atzinumos, piemēram, Legality of the Threat or Use of Nuclear Weapons lietā,8 Palestinian Wall lietā9 un Independence in Respect of Kosovo lietā,10 kā arī 2019. gada Chagos Archipelago lietā,11 ar kuru ANO Starptautiskā tiesa atzina tautas pašnoteikšanās tiesības par tādām, kurām piemīt erga omnes raksturs. Taču praktiski nevienā no šiem nolēmumiem erga omnes pienākumu saturs nebija izšķirošs lietas iznākumam. Tāpat ANO Starptautiskā tiesa ir atturējusies no sistemātiskas erga omnes analīzes, kā arī dažādu kategoriju pienākumu nodalīšanas vai Barcelona Traction lietā sniegto pienākumu būtiskas papildināšanas.

Taču nozīmīgs pavērsiens erga omnes tiesību aizsardzības kontekstā, kā arī erga omnes koncepta attīstībā ir iepriekš minētais 2019.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
860
21. Septembris 2021 / 17:22
4
ATBILDĒT
Interesants raksts. Konceptuāli gan laikam vajadzētu paskatīties plašāk uz vides aizsardzības prasību vispārsaistošo raksturu starptautiskajā kopienā. Vides aizsardzībai vienmēr pretī ir ekonomiskās izaugsmes intereses, kas, šķiet, vēl jo krasāk atspoguļojas starptautisko vides tiesību kontekstā. Daudzas pasaules bagātās valstis pie savas bagātības ir tikušas vēsturisku netaisnību (karu, verdzības utt.) rezultātā, kā arī pēc industriālās revolūcijas dramatiski attīstot ražošanu un šajā procesā degradējot un kaitējot videi. Šīs “civilizētās” valstis sagaida vides aizsardzības prasību ievērošanu no nabadzīgajām valstīm, nonivelējot arī šo valstu pilsoņu vēlmi dzīvot labklājībā. Es saredzu šādai situācijai tikai vienu iespējamu risinājumu – būtisku finansiālu atbalstu šīm nabadzīgajām valstīm. Un te nav un nevar būt runa par starptautiskiem aizdevumiem – citādi tas nestrādās. Es esmu tikai par vides aizsardzību, tomēr šķiet, ka indivīdu “tiesību” uz “īpašumu” konstrukcijā ir zināmas implikācijas, kas starpvalstu attiecībās iezīmē zināmu netaisnību, ja ierobežotais “īpašumu” veidojošais resurss iegūts kara, verdzības un vides degradēšanas rezultātā.
Neesmu robots > 860
23. Septembris 2021 / 23:15
2
ATBILDĒT
"Šīs “civilizētās” valstis sagaida vides aizsardzības prasību ievērošanu no nabadzīgajām valstīm, nonivelējot arī šo valstu pilsoņu vēlmi dzīvot labklājībā."

Tam gan nevaru piekrist. Attīstības valstu ceļš uz labklājību var būt īsāks un tīrāks, jo tām pieejamas "vecās pasaules" uzkrātās zināšanas un attīstītās tehnoloģijas. Nav nedz vajadzības, nedz morāla attaisnojuma 21. gadsimta attīstības valstij ķēzīties tā, kā ķēzījās 19. gadsimta attīstības valsts.
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties