Pirms pāris gadiem, gatavojoties Rēzeknes kongresa simtgadei, kas notika 2017. gadā, un Latvijas un Svētā Krēsla diplomātisko attiecību nodibināšanas simtgades svinībām 2020. gadā, notika plašākas vēstures un politiskās diskusijas, kur viens no vienojošajiem saucējiem bija Romas Katoļu baznīcas Latvijā ietekme, loma un devums Latvijas valstiskuma idejas attīstībā, valsts dibināšanas un sabiedrības integrācijas procesā. Nereti, domājot Latvijas vēsturiskajā kontekstā, kaut arī tas skan mazliet margināli un neprecīzi, bet, sakot vārdu "Latgale", domājam – katolicisms. Sakot vārdu "katolis", domājam – latgalietis, un otrādi. Pētot Latvijas vēsturi, liela uzmanība ir pievērsta arī Romas Katoļu baznīcas vēsturei. Laicīgā un reliģiskā vēsture saplūdusi vienā kontekstā, pārkāpjot novecojušās pētniecības metodoloģijas rāmjus, kur strikti tika pieņemts nošķirt vienu pētniecības lauku no otras un ievērot nodalījumu. Šī publikācija ir īss ieskats par Latgales jautājuma, Romas Katoļu baznīcas Latvijā juridisko stāvokli un aktualitāti Latvijas valsts iekšpolitiskajā un ārpolitiskajā darba kārtībā un to savstarpējo mijiedarbību.

Romas Katoļu baznīca Latgales kultūrtelpā līdz 1918. gadam

Latvijas kultūrvēsturiskajā telpā Latgale vēstures notikumu iespaidā ir izveidojusies kā reliģiskā, kultūras un lingvistiskā ziņā atšķirīga teritorija. Izmaiņas gan politiskajā, gan arī reliģiskajā un konfesionālajā kartē sākās līdz ar Livonijas sabrukumu, kad mūsdienu Latgales teritorija tika iekļauta Polijas–Lietuvas sastāvā. Pēc Livonijas konfederācijas sabrukšanas 1561. gadā un paralēli notiekošajam Livonijas karam (1558–1583) bijušās Livonijas austrumu teritorija nonāca Lietuvas lielkņazistes sastāvā, savukārt no 1621. gada kļuva par apvienotās Polijas–Lietuvas valsts sastāvdaļu jeb "Poļu Livoniju". Pēc nonākšanas Polijas–Lietuvas valsts ietekmē mainījās gan politiskā, gan ekonomiskā situācija.

Livonija un tās centrālās institūcijas sekularizējās, un nepietika laika veidot jaunu politisko un militāro sistēmu, Baltijas jūras reģionā sākoties karu vilnim, ko vēsturē dēvē par dominium maris baltici jeb cīņu par kundzību Baltijas jūrā. "Kundzība Baltijas jūrā" bija viens no galvenajiem Dānijas un Zviedrijas karaļvalsts politiskajiem mērķiem vēlīnos viduslaikos un agrīnos jaunajos laikos. Šim karu procesam tikpat aktīvi piebiedrojās Maskava un Polijas–Lietuvas valsts.

Protestantiskie livonieši lūdza katoliskās Polijas–Lietuvas valsts aizsardzību, kura vienīgā no reģiona lielvarām bija ieinteresēta un militāri spējīga atbalstīt Livoniju, glābjot to no Ivana Bargā karaspēka uzbrukumiem. 1561. gadā visa Livonija nonāca Polijas–Lietuvas sastāvā uz nākamajiem 70 gadiem. Mūsdienu Latgales teritorija atradās šīs valsts sastāvā līdz pat 1772. gadam, kad notika pirmā Polijas–Lietuvas valsts dalīšana. Protestantiskā Livonija bija ieinteresēta katoliskās Polijas–Lietuvas valsts nodrošinātajā reliģiskajā brīvībā. Polijas karaļa Stefana Batorija izvēlētā Eiropas katoliskā valdnieka tēls bija garants katoliskās tradīcijas un baznīcas atgriešanās sākumam Livonijas zemēs.