25.oktobris 2022 / Nr.43/44 (1257/1258)

Apraksts

Šajā grāmatžurnālā “Konkurences tiesības mūsdienu tirgus ekonomikā” ir publicēti piecpadsmit raksti par dažādām konkurences tiesību tēmām, aptverot gan jautājumus par konkurences tiesību būtību un mērķiem, lietu izpētes procesuālajiem jautājumiem, apvienošanās kontroli, konkurences uzraudzību digitālajos tirgos, karteļiem un citām tirgus dalībnieku vienošanām, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, valsts atbalstu, kā arī zaudējumu atlīdzību konkurences tiesību pārkāpumu gadījumā. Grāmatžurnālā ietvertie raksti neaptver visus konkurences tiesību aktuālos jautājumus, taču vienlaikus tas ir viens no līdz šim plašākajiem juridiskās zinātnes avotiem latviešu valodā par konkurences tiesību jautājumiem.

Grāmatžurnālu iesāk Elīza Siliņa ar rakstu, kurā aplūko Eiropas Savienības konkurences tiesību ciešo saikni ar Eiropas Savienības vienotā tirgus mērķi, šajā kontekstā ilustrējot gan Eiropas Savienības konkurences tiesību būtību, gan arī atšķirības no Amerikas Savienoto Valstu konkurences tiesībām.

Kā nākamais šajā numurā ir publicēts Elīzas Roshofas raksts, sniedzot ieskatu jautājumā par vienu no mūsdienu konkurences tiesību lielākajiem izaicinājumiem – regulējumu konkurences attiecībām digitālajā vidē, galveno uzmanību veltot tieši tirgus varas noteikšanas un konkrētā tirgus definēšanas jautājumiem.

Izpēti jautājumā par regulējumu konkurences attiecībām digitālajā vidē turpina arī Patrīcija Bodniece, pievēršot uzmanību tieši tehnoloģiju milzuzņēmumu – Meta (Facebook), Alphabet (Google), Amazon, Apple un Microsoft īstenotajiem apvienošanās darījumiem un to sakarā izrietošajiem secinājumiem.

Apvienošanās kontroles jautājumu apskatu turpina Artūrs Spīgulis. Viņa raksts pelna īpašu ievērību tā iemesla dēļ, ka rakstā tiek analizētas laulāto mantisko attiecību un kapitālsabiedrības dalībnieku izšķirošās ietekmes sakarības un attiecīgi nozīme jautājumā par apvienošanās kontroles regulējuma piemērošanu.

Īpašu ievērību pelna un pat savā ziņā unikāls ir sekojošais Samantas Lideres raksts, kurā autore analizē tirgus dalībnieku nolīgumu par darbinieku pārvilināšanas aizliegumu pretrunu konkurences tiesībām un to, ka šāds nolīgums būtībā ir uzskatāms par aizliegtu horizontālu vienošanos jeb karteli. Šķiet, ka šis raksts ir pirmais pētījums par šo jautājumu latviešu valodā.

Grāmatžurnāla turpinājumā seko divi rak­sti par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas vērtējuma jautājumiem.

Balstoties uz judikatūru, tai skaitā Eiropas Savienības Vispārējās tiesas un Eiropas Savienības Tiesas nesenajiem spriedumiem lietās Intel/Komisija un Servizio Elettrico Nazionale, Esmeralda Balode-Buraka analizē jautājumu par lietās par iespējamu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu piemērojamo pierādīšanas standartu, kā arī nozīmi vērtējamās rīcības ietekmei uz tirgu. Konkrētās lietās šie jautājumi reizēm var izšķirt lietas iznākumu, nosakot, vai vērtējamā rīcībā ir konstatējamas pārkāpuma pazīmes.

Savukārt Jānis Počs analizē kolektīvā dominējošā stāvokļa vērtēšanas problemātiku. Lai arī lietas saistībā ar kolektīvā dominējošā stāvokļa iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu ir salīdzinoši retas, autors pievērš uzmanību arī līdzšinējai Latvijas Konkurences padomes pieejai šajā jautājumā, norādot arī šīs pieejas diskutablos aspektus.

Grāmatžurnāla turpinājumā vairāki raksti veltīti jautājumiem, kas saistīti ar zaudējumu atlīdzību konkurences tiesību pārkāpumu gadījumos.

Matīss Dzelve skaidro Konkurences padomes lomu jautājumos, kas saistīti ar minēto zaudējumu atlīdzināšanu, un izstrādāto metodisko materiālu. Tālāk seko Laura Rasnača raksts par cēloņsakarības vērtējuma aspektiem, skaidrojot dažas esošās pieejas cēloņsakarības vērtējumā, kā arī uzsverot nepieciešamību nodrošināt ekonomiski reālistisku konkurences attiecību regulējumu arī jautājumos par zaudējumu atlīdzību, kas saistīta ar konkurences tiesību pārkāpumiem.

Artūrs Punculis analizē netiešā pircēja tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību būvnieku karteļa lietās. Šis raksts ir iezīmīgs ne vien tāpēc, ka saistīts ar plašu sabiedrisko rezonansi izraisījušo tā saukto būvnieku karteļa lietu, bet arī ar apstākli, ka tas aplūko un akcentē, ka konkurences tiesību pārkāpuma gadījumos tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību ir arī tā sauktajiem netiešajiem pircējiem.

Artūrs Valters Freibergs aplūko noilgumu zaudējumu atlīdzības prasībām saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumiem. Uzmanību pelna autora veiktā šī jautājuma analīze, salīdzinot Latvijas un Vācijas tiesisko regulējumu, kā arī priekšlikumi ietvert Latvijas tiesībās normas, kas precizētu noilguma termiņa ilgumu, kā arī noilguma termiņa tecējuma sākumu.

Pēc šiem rakstiem, kas veltīti zaudējumu atlīdzības jautājumiem, seko Deboras Pāvilas un Diānas Adamovičas raksts, kurā aplūkota izslēgšana no publisko iepirkumu procedūras uz aizdomu pamata par dalību kartelī. Rakstā tiek aplūkota problemātika saistībā ar Publisko iepirkumu likuma grozījumiem, kas stāsies spēkā 2023. gada 1. janvārī un paredzēs pasūtītāja iespējas izslēgt pretendentu no dalības publiskajā iepirkumā, ja pasūtītāja rīcībā ir “pietiekami pārliecinošas norādes” par pretendenta vai kandidāta dalību kartelī. Autores piedāvā skaidrojumu par attiecīgajā normā būtisko tiesību jēdzienu saturu, kā arī norāda uz vairākiem kritiski vērtējamiem aspektiem gaidāmajā regulējumā un tā piemērošanā.

Valsts atbalsts komercdarbībai ir daudzējādā ziņā savrups konkurences tiesību regulējuma aspekts, tomēr šī savrupība nekādi nenozīmē, ka valsts atbalsta jautājumi būtu mazāk aktuāli. Piemēram, valsts atbalsta pasākumi Covid-19 infekcijas seku pārvarēšanai skaidri apliecina pretējo. Līga Grantiņa sniedz plašu valsts atbalsta regulējuma apskatu, detalizēti analizējot valsts atbalsta pazīmes.

Linda Lielbriede aplūko jautājumu par lietās par iespējamiem konkurences tiesību pārkāpumiem iegūto pierādījumu izmantošanas pieļaujamību civillietās un krimināllietās. Autore norāda, ka lietās par iespējamiem konkurences tiesību pārkāpumiem iegūtās ziņas var būt vērtīgs informācijas avots, tomēr šo ziņu izmantošana citās lietās būtu objektīvi ierobežojama.

Visbeidzot, līdzīgi tam, kā grāmatžurnāls tiek iesākts ar rakstu par visai plašu tēmu, arī numuru noslēdz raksts par konceptuālu jautājumu, kas raisa pārdomas. Proti, Maruta Kalpinova piedāvā kritiski palūkoties uz ilgu laiku arī Latvijā piemēroto tā saukto dalībvalstu procesuālās autonomijas principu. Visdrīzāk var pieļaut, ka lasītāju viedokļi šajā ziņā atšķirsies, tomēr varbūt patiesi ir pienācis brīdis kritiskam jautājumam: vai šāds princips vispār ir atzīstams un piemērojams?