Man vajag Ormaņa dūmaku zilgano
Un zvaigzni, kas Saukas ezerā krīt.

Latvijas Senāta pastāvēšanas laikā no 1918. gada decembra līdz 1940. gada novembrim tajā strādāja 30 senatori. Kad Padomju Savienības karaspēks 1940. gada 17. jūnijā okupēja neatkarīgas valsts – Latvijas – teritoriju un sāka Latvijas valsts iekārtas piespiedu transformāciju ar tai sekojošu inkorporāciju PSRS sastāvā, Senātā strādāja 18 senatori. Ar Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija 1940. gada 11. novembra dekrētu “Par Latvijas PSR tiesu sistēmas pārveidošanu” tika likvidēta augstākā tiesu institūcija – Senāts – un senatori tika atbrīvoti no darba. Padomju vara ķērās arī pie citu tiesu personālsastāva tīrīšanas, tiesu iestādes nostiprinot ar “piemērotiem” kadriem. Latvijas iedzīvotāju masveida apcietināšana un deportācija no Latvijas naktī no 1941. gada 14. uz 15. jūniju skāra arī no amata atbrīvotos senatorus un zemāku līmeņu tiesu tiesnešus. Pavisam tika arestēts un deportēts 31 neatkarīgās Latvijas tiesnesis, to skaitā septiņi senatori.

Uz Sibīrijas nāves nometnēm tika deportēti un izsūtījumā gāja bojā senatori: Osvalds Ozoliņš (1888–1942), Kārlis Ducmanis (1881–1945), Jēkabs Grots (1988–1942), Fridrihs Vesmanis (1875–1941), Teodors Bergtāls (1886–1942), Fricis Zilbers (1875–1941) un Jānis Skudre (1889–1942).