Sabiedrības iespējas līdzdarboties valsts varas lēmumu izstrādāšanā un pieņemšanā pamatā noteic divi apstākļi.

Pirmkārt, vai valsts vara normatīvajos aktos vispār ir nostiprinājusi sabiedrības tiesības uz līdzdarbību lēmumu pieņemšanā (materiālais as­­pekts).

Otrkārt, vai ir radīti visi nepieciešamie procesuālie priekšnoteikumi šādu tiesību īstenošanai (procesuālais aspekts). Šajā pētījumā lielāka uzmanība tiks pievērsta tieši otrajam sabiedrības līdzdalības aspektam.

Ar tiesību avotu tiek saprasta forma un veids, kādā atklājas tiesību saturs. Plašākajā nozīmē tiesību avots ir ikviens faktors, kas ietekmē objektīvo tiesību veidošanos. Šaurākajā nozīmē tiesību avots ir tiesību piemērotājam saistošais priekšraksts – pamatā likums tā plašākajā nozīmē, kas piemērojams tiesību strīda izšķiršanai.¹

Procesuālās tiesības regulē atsevišķus procesuālos institūtus un procesa stadijas. Procesu regulējošo normu ievērošana ir objektīvi nepieciešama, lai lietā tiku pieņemts taisnīgs lēmums. Procesuālās tiesības balstās uz pieņēmumu, ka taisnīgumu iespējams sasniegt, vienīgi pienācīgi ievērojot tiesību normās (tiesību avotos) paredzēto procesuālo kārtību. Attiecinot minēto uz teritorijas plānošanas un būvniecības tiesībām, jāsecina, ka šo tiesību jomu normās noteiktā procesuālā kārtība, kādā tiek īstenota sabiedrības līdzdalība, ir objektīvi nepieciešama un jāievēro gan vietējai pašvaldībai, gan privātpersonām, lai konkrētā gadījumā tiktu pieņemts taisnīgs lēmums. No vienas puses, vietējā pašvaldība sabiedriskās apspriešanas procesā ir vidutājs, kam ir valsts vara, no otras puses, nereti tieši privātpersonu rīcībā ir daudz labākas zināšanas un informācija nekā tā, kas ir pieejama valsts institūcijām. Savukārt procesuālās kārtības neievērošana var būt par pamatu galalēmuma, piemēram, būvatļaujas, teritorijas plānojuma vai detālplānojuma, atzīšanai par prettiesisku.

Vienlīdzīgas tiesības uz pieeju tiesai

Pirms sīkāk iztirzāt jautājumu par tiesību avotiem, kas regulē privātpersonu procesuālo līdzdalību ar vidi saistīto lēmumu pieņemšanā, jānorāda uz atsevišķiem jautājumiem, kas ir būtiski tieši minēto tiesību aizsardzības kontekstā, – tiesībām uz pieeju tiesai saistībā ar teritorijas plānošanu, precīzāk – detālplānošanu.

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. panta pirmais teikums noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Satversmes 92. pants paredz gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt attiecīgas procesuālās normas.²

Lai arī Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu tikt ierobežotas, tās tomēr nav absolūtas. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas interpretējamas sistēmiski. Satversmes 116. pantā nav minēts 92. pants, tomēr pieņēmums, ka Satversmes 92. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī citām Satversmes normām.³

No minētā secināms, ka likumdevējam ir tiesības likumā expressis verbis ietvert atsevišķus gadījumus, kad kāda jautājuma izlemšana vai izvērtēšana nav piekritīga tiesai. Tomēr arī šādai likumdevēja rīcības brīvībai ir savas robežas, proti, likumdevēja apsvērumi nedrīkst apdraudēt Satversmes 92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu kodolu. Latvijas Republikas Saeima (turpmāk – arī Saeima) ir atzinusi, ka "likumdevējs nedrīkst izvēlēties tādu procesa veidu, kas liegtu personai tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības vai būtiski ierobežotu personas iespējas aizstāvēt savas tiesības".⁴

Savukārt Satversmes 91. panta pirmais teikums paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Satversmes tiesa spriedumos vairākkārt norādījusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips liek vienādi izturēties pret personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Atšķirīga attieksme pret šādām personām pieļaujama vienīgi tad, ja ir saprātīgs un objektīvs pamats. Tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos.⁵

No minētā izriet trīs secinājumi:

pirmkārt, likumdevējs likumā ir tiesīgs noteikt gadījumus, kad kāda jautājuma skatīšana nav piekritīga tiesai;

otrkārt, šāds regulējums būtu vērtējams kā izņēmums no vispārējā principa par kāda jautājuma piekritību tiesai, un tas nevarētu atņemt attiecīgo tiesību pēc būtības;

treškārt, ja tiesiskais regulējums piešķir kādas tiesības vienai grupai, tad šādu tiesību liegšanai citai grupai ir jābūt saprātīgi un objektīvi pamatotai.

Minētās pamattiesības, it īpaši vienlīdzības princips, bija īpaši nozīmīgas, kad Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā (turpmāk – Senāts) tika vērtēts jautājums par to, vai privātpersona (administratīvā akta – būvatļaujas – trešā persona) ir tiesīga administratīvā procesa kārtībā lūgt tiesu, lai tā uzliktu par pienākumu vietējai pašvaldībai sākt detālplānojuma izstrādāšanu. Senāta nostāja attiecībā uz šo būvniecības trešās personas prasījumu bija acīmredzami skaidra un kategoriska:

"[..] prasījums uzlikt par pienākumu Rīgas domei izstrādāt detālplānojumu neatbilst Administratīvā procesa likuma 184. pantā minētajiem pieteikuma priekšmetiem. Saskaņā ar Ministru kabineta 2004. gada 19.