Kad sabiedriskajām attiecībām bija salīdzinoši nenozīmīgs raksturs, personas darbību regulēja ciltī un ģimenē iedibinātās attiecības. Tolaik, kad īpašumu vairāk uzskatīja par faktu, nevis tiesībām un tas tika iegūts ar spēku,¹ nebija nepieciešamības pēc notāra vai funkcijās līdzīgas profesijas pārstāvja. Vēl jo mazāk bija vajadzība pēc notāra kā neieinteresēta padomdevēja un objektīva pušu gribas atspoguļotāja, kurš klātesošajiem darījumā izskaidro un formulē saistības (izpildot uzticības misiju), nodrošina tām apliecināta darījuma raksturu (pierādījuma spēku) un galēja lēmuma spēku (izpildu spēku).² Protams, dažādos laika periodos, attīstoties sabiedrībai, darījumu slēgšanas procesā tika iesaistīti atbilstoši valsts varas pārstāvji, institūcijas, tika pilnveidots process, lai nodrošinātu tiesiskuma garantiju. Tomēr bija jāpaiet ilgam laikam, lai tieši notārs kļūtu par publisku amatpersonu, kura pilnvarota apliecināt aktus, kam jāpiešķir autentisks raksturs, lai nodrošinātu apliecinājuma ticamību, atbilstošu glabāšanu un turpmāko dokumenta norakstu vai izrakstu izdošanu.³

Skrupulozāk pētot notariāta evolūciju, jāatzīst: lai gan kopumā zinātnieku viedokļi par notariāta vēsturi ir līdzīgi, bieži pretrunīgas ir atsevišķas nianses par šī institūta attīstību, turklāt reizēm nostāja par notariāta institūta aizsākumu krasi atšķiras.

Ir autori, kuri kā pirmo autentiskuma izpausmi (saistībā ar darījuma apliecināšanu) min jau Senās Ēģiptes civilizācijas rakstvedim atzīto privileģēta liecinieka statusu, tomēr atzīstot, ka tā īsti autentiskums parādījies grieķu civilizācijā.⁴ (Jāpiebilst, ka Ēģiptes, arī Babilonijas rakstveži faktiski bija vai nu parasti sabiedriskie rakstveži, vai arī rakstīja aristokrātu pierakstu grāmatas,⁵ tādējādi sasaiste ar notāra funkcijām šeit ir diezgan attāla. Bet vienlaikus, neaprobežojoties ar šajā rakstā ietverto vēstures atspoguļojumu, jāmin, ka notariālās funkcijas kā darbības vēsturiski ir radušās vēl pirms paša notariāta izveides.)

Turpretim citi vēsturnieki notariāta pirmsākumus saskata Senās Ēģiptes, Jūdejas un Babilonijas civilizācijās, kā arī vienlaikus sasaista minēto institūtu ar Senās Romas vergiem, kuri mācējuši rakstīt, t. i., rakstīja pierakstus, tā sauktos note, no kā radies vārds "notārs".⁶ Savukārt vēl citi notāra funkciju rašanos saskata tikai Senajā Romā⁷ vai pat Francijā ar latīņu tipa notariāta izveidi 1803. gada 16. marta Ventoza likumā.⁸

Neraugoties uz minēto, viennozīmīgi jāatzīst, ka notariāta vēstures sākumposms sakrīt ar pierādījumu rašanās vēsturi, t. i., mutisku pierādījumu nomaiņu pret rakstveida.⁹ Proti, faktiskā situācija likusi atzīt nepieciešamību pierādīt darījumus. Iemesls – vajadzība pēc juridiskās drošības, un līdztekus strīdu risināšanai tiesā tika izveidota īpaša institūcija, kas nodarbotos ar darījumu apliecināšanu.¹⁰ Lai gan pirmā atbildes reakcija uz šo nepieciešamību bija liecība, autentiskums atzīstams par pilnveidotāku risinājumu.