I. Protesta jēdziens, iesniegšanas tiesības un termiņš

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta loma kā pie protesta izskatīšanas, tā arī civilprocesā kopumā ir skaidra: "Civillietu departamentam ir jāsniedz principiāla materiālo un procesuālo tiesību normu interpretācija, kas var būtiski ietekmēt daudzu personu tiesības dažādos tiesas procesos."² Līdz ar to Civillietu departamenta nozīme nav jāanalizē papildus.

Tiesu praksē atzīts, ka protesta iesniegšana nav pielīdzināma tiesībām vērsties tiesā,³ kā arī to nevar uzskatīt par pārsūdzību, jo tā nedod tiesības personai pašai iesniegt sūdzību tiesā.⁴ Tātad protesta iesniegšana nav saistāma ar privātpersonas subjektīvajām tiesībām vērsties tiesā vai pārsūdzēt tās nolēmumus. Protests jāaplūko kā uz noteikta pamata, noteiktas amatpersonas, noteiktā termiņā un kārtībā veikta civilprocesuāla darbība nolūkā panākt lietas jaunu izskatīšanu, ja spēkā stājies nolēmums konkrētajā lietā un realizējušies citi protesta iesniegšanas pamati. Protesta kā procesuāla dokumenta iesniegšana ir procesuālas darbības materializācijas forma, kas atšķiras no ierastās tiesvedības kārtības un uzskatāma par izņēmuma gadījumu, ar kuru res juridicata var tikt pārskatīts noteiktu apsvērumu dēļ.

Saskaņā ar CPL 483. panta noteikumiem protestu par spēkā stājušos tiesas nolēmumu Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentam (turpmāk – Senāts) var iesniegt: 1) Augstākās tiesas priekšsēdētājs; 2) Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs, kā arī 3) ģenerālprokurors. Minētais pants ne tikai noteic, kam ir tiesības iesniegt protestu, bet arī paredz termiņu protesta iesniegšanai – desmit gadi kopš nolēmuma spēkā stāšanās.