Pagājušās nedēļas vidū Eiropu un divas dienas vēlāk arī Latviju pāršalca ziņa, ka Eiropas Savienība (ES) grasās atņemt Grieķijai suverenitāti. Ja šajā informācijas pasaulē šī ziņa Latviju sasniedza tikai pēc divām dienām, tad ziņa par Grieķiju kā ES lielāko “sāpju bērnu” Latvijā jau ilgāku laiku daudziem silda prātus.

Grieķijai tiek pārmesta nespēja sabalansēt valsts budžeta izdevumus ar ienākumiem, nepatiesu ziņu sniegšana un palīdzības meklēšana pie Ķīnas. Visi saprot, ka notikumi Grieķijā var novest pie eirozonas fiasko. Vairāki ES līderi ir pauduši nostāju, ka Grieķijas gadījumā var nepietikt tikai ar rekomendācijām, bet ir “jāuzspiež” darāmie darbi. Daļa Vācijas amatpersonu pat ir aicinājusi Grieķijai aizliegt balsot jautājumos, kas saistīti ar ES.

ES nostāja ir viennozīmīga – ja Grieķijai neizdosies pildīt tai noteiktās prasības, ES pati īstenos Grieķijas budžeta samazināšanas pasākumus atbilstoši Lisabonas līgumam. Ievērojot šābrīža noskaņojumu, eiroskeptiskais “Daily Telegraf” norāda, ka šāda galēja izšķiršanās iezīmē konstitucionālu pavērsienu un liecina par Grieķijas suverenitātes zaudēšanu. Arī Latvijas eiroskeptiķi ir sajūsmā par iespēju vēlreiz norādīt uz nepieciešamību pārskatīt Lisabonas līguma ratifikāciju.

ES minētais bieds ir atrodams Lisabonas līguma 126. pantā: ja dalībvalsts turpina neīstenot Padomes ieteikumus, Padome var pieņemt lēmumu pieprasīt, lai dalībvalsts noteiktā termiņā veic deficīta samazināšanas pasākumus, ko Padome atzinusi par vajadzīgajiem, lai labotu stāvokli; par šiem pasākumiem Padome pieņem lēmumu, neņemot vērā konkrētās dalībvalsts viedokli.

Vai Lisabonas līgums satur draudus valstu suverenitātei, jo īpaši krīzes brīžos, kad vienas dalībvalsts likstas var paraut zem ūdens visu ES? Šajā gadījumā atbilstoši Lisabonas līgumam tikai galējā situācijā Grieķijai, iespējams, nebūs balsstiesību, lemjot par sava “glābšanas riņķa” saturu. Lai arī Latvijas plašsaziņas līdzekļos par suverenitātes atņemšanu tika lietoti virsraksti tagadnes formā, tomēr Grieķijai vēl līdz šā gada 16. martam ir iespēja parādīt labo gribu deficīta mazināšanā. Šobrīd suverenitāte nav atņemta un ES to arī nevar izdarīt. Jebkurā gadījumā Grieķijai un tās tautai ir pēdējais vārds attiecībā uz atrašanos eirozonā un ES.

Bet vai šis novēlotais uztraukums Latvijā nav saistīts ar to, ka nākamā varētu būt Latvija? Grieķijas un Latvijas situāciju raksturo vairākas kopīgas pazīmes: sabiedrības neapmierinātība, politiķu vēlme “apiet” starptautisko partneru rekomendācijas, nacionālais sporta veids – izvairīšanās no nodokļu maksāšanas utt. Iespējams, atbilde slēpjas visiem zināmajā teicienā “kas vainīgs, tas bailīgs”.