Beidzot kāds to ir pateicis! Ka 16. marts nav karš un arī zemestrīce, kuras laikā valsti pēkšņi piemeklē tik smagi apstākļi, ka konstitūcijas ievērošana var būt pārāk sarežģīta. Atceļot gadu veco Administratīvās rajona tiesas spriedumu, ar kuru tika atteikts biedrības “Daugavas Vanagi Latvijā” pieteikums gājienam un ziedu nolikšanai pie Brīvības pieminekļa, Senāts norāda, ka “pulcēšanās brīvība līdztekus biedrošanās brīvībai un vārda brīvībai pieder pie būtiskākajām personas politiskajām tiesībām”, “ir aizsargājama arī tāda pulcēšanās, kuras laikā paustie viedokļi vai idejas var saniknot kādu sabiedrības daļu vai aizvainot personas, kurām ir citādi uzskati nekā tie, kas tiek pausti demonstrācijā” un “valstij jānodrošina, lai demonstrācijas dalībniekiem būtu iespēja piedalīties demonstrācijā bez bailēm, ka viņi tiks fiziski iespaidoti no savu pretinieku puses”.

Lai cik ļoti šī vēsturiski neērtā datuma nomocītajiem Latvijas politiķiem to negribētos, 16. marts kalendārā ir katru gadu, tādēļ Senāts secina, ka “sabiedrības drošības aizsardzības institūcijām būtu jāprognozē, ka šo sabiedrības grupu [“Daugavas Vanagu” gājiena un tā pretinieku] konfrontācija varētu notikt, un tam būtu laikus jāsagatavojas un jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu pulcēšanās brīvības netraucētu izmantošanu”.

Man ir gadījies redzēt pulcēšanās brīvības aizsardzības pasākumus Vācijā. Reiz kāda ārkārtēji kreisa politiska terorista aizstāvības akciju, kurā piedalījās knaps simts demonstrētāju, no saniknotajiem berlīniešiem policija sargāja ar vairākām bruņumašīnām gājiena sākumā un beigās. Savukārt tad, kad Aleksandra laukumā pulcējās neonacisti, viņus no antinacistu gājiena atdalīja policijas izveidota un abām pusēm nepārvarama “neitrālā zona” vairāku Berlīnes kvartālu platumā.

Tā par vārda un pulcēšanās brīvību, neskatoties uz demonstrantu viedokļa dažbrīd marginālo statusu, rūpējas “vecajās” demokrātijās. Jo sabiedrība nešaubās par to, ka tādējādi sargātas tiek vērtības, kuru dēļ un kuru labad mūsdienu valsts vispār eksistē.

Citādi līdz šim ir bijis Latvijā. Īpaši ekstravagants šādā kontekstā šķiet viens no argumentiem, ar kuru Rīgas dome pagājušajā gadā atteica “Daugavas Vanagu” gājienu, proti, “lai aizsargātu [..] demokrātisko valsts iekārtu”.

Tāpat kā nav aizliedzamas Latvijas “reokupācijas” svinības valsts neatkarībai bieži vien nelojālās noskaņās, nedrīkst liegt iespēju dažiem vēl dzīvajiem latviešu leģionāriem nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, kas simboliski iemieso viņu vienīgo mērķi kara laika haosa, bezizvēles un piespiedu mobilizācijas apstākļos – brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti.