Preses likuma grozījumus¹ šopavasar nepamanīja ne vien plaša sabiedrība, bet arī daudzi mediju profesionāļi. Tomēr aiz šķietami “tehniskās” fasādes slēpjas vairākas normas, kas var radikāli drupināt vienu no galvenajiem demokrātiskas valsts pamatakmeņiem – preses brīvību.

Pašreizējais Preses likums ir pieņemts laikā, kad Latvija atbrīvojās no padomju okupācijas un vārda brīvības (tai skaitā brīvas preses) atgūšana pēc 50 totalitārisma gadiem bija viens no galvenajiem politiskajiem mērķiem.

Aizritējuši vairāk nekā 35 gadi, un laiki, protams, visādā ziņā ir mainījušies. Mediju telpu vairs nenosaka drukātā prese un pat vairs ne radio vai televīzija, bet gan digitālie mediji, tai skaitā sociālie tīkli; informatīvo pasauli manipulē necaurskatāmi globāli tehnoloģiju uzņēmumi. Šai kontekstā viena no iniciatīvām ar mērķi nosargāt kvalitatīvu, neatkarīgu, redakcionāli atbildīgu mediju veidotu informatīvo telpu ir Eiropas Mediju brīvības akts.² Preses likuma grozījumi tika veikti ar mērķi saskaņot nacionālo regulējumu ar šo ES regulu.

Šajā slejā netiks analizētas acīmredzamās juridiskā “frankešteinisma” problēmas, kas radušās, pie 1990. gada Latvijas preses likuma mehāniski “piešujot” ES regulas normas (piemēram, vai kāds saprot, ko nozīmē jaunievedums – “mediju pakalpojumu sniedzējs” un kādas ir šī jēdziena attiecības ar “redakciju”, kas joprojām palikusi likuma tekstā?).

Šīs slejas autorei vislielāko izbrīnu rada grozījumi, kas papildinās Preses likuma 9. pantu ar jauniem nosacījumiem masu informācijas līdzekļu (MIL) reģistrēšanai. Proti, pirms (!) MIL reģistrācijas Uzņēmumu reģistram būs nepieciešams pozitīvs atzinums no nozares “pašregulējošās organizācijas, ar kuru Kultūras ministrija noslēgusi attiecīgu deleģēšanas līgumu” par to, ka reģistrācijai pieteiktais MIL atbilst Ministru kabineta noteiktajiem “atbilstības kritērijiem”.

Nemaz nerunājot par to, kādu nebijušu birokrātisku slogu un kādas izmaksas radīs šādu atzinumu sagatavošana, ir grūti iedomāties, kā varēs vērtēt MIL, kurš vēl nav sācis darbu. Tāpat nav vērts apskaust to juristu, kam tiks uzdots izstrādāt MIL “atbilstības kritērijus”. Taču vislielākie iebildumi ir konceptuāli. Preses pētnieki uzsver pamatprincipu: demokrātiskā valstī nav pieļaujama “atļauju” sistēma MIL reģistrācijas procesā, bet gan tikai to darbības tiesiskuma kontrole, ko veic neatkarīga tiesu vara (tai skaitā pieņemot lēmumus par MIL slēgšanu). Pēc nacionālsociālistu režīma pieredzēšanas Vācijā šis princips ir nostiprināts konstitucionālā līmenī – gandrīz visās federālajās zemēs expressis verbis aizliegta jebkāda “atļauju sistēma” MIL reģistrēšanas procesā, tāpat kā aizliegts valstij noteikt žurnālistiem obligātu pienākumu reģistrēties kādās organizācijās utt.

Izbrīna arī tas, ka, pat ļoti rūpīgi lasot Eiropas Mediju brīvības aktu, neizdodas atrast norādes uz MIL “atļauju sistēmas” ieviešanas nepieciešamību ES dalībvalstīs, un liekas arī, ka šāda ideja nonāk loģiskā pretrunā ar pašu regulas nosaukumu.