Civilistam un tiesību filozofam Vasilijam Sinaiskim - 150

2026. gada jūlijā aprit 150 gadi, kopš dzimis viens no ievērojamākajiem starpkaru posma Latvijas tiesībniekiem – Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes profesors, civilists, romiešu tiesību lietpratējs, tiesību teorētiķis, sociologs un filozofs Vasilijs Sinaiskis (1876–1949).

Izglītojies un zinātnisko karjeru aizsācis Krievijas impērijas universitātēs, viņš kopā ar ģimeni nonāca Latvijā, bēgot no boļševiku pārņemtās Krievijas. Šeit V. Sinaiskis kļuva par vienu no vadošajiem jaundibinātās Latvijas nacionālās augstskolas – Latvijas Universitātes – mācībspēkiem un piedalījās ne vien nacionālās tiesību zinātnes izveidē, bet aktīvi diskutēja arī par Latvijas tiesību sistēmas attīstības jautājumiem, tai skaitā savās publikācijās pauda kritisku viedokli par jaunā Civillikuma izstrādi (nelielu brīdi viņš līdzdarbojās arī likumprojekta darba grupā). Savos tiesībfilozofiskajos rakstos V. Sinaiskis vienmēr uzsvēra nepieciešamību nodrošināt atbilstību starp attiecīgās sabiedrības aktuālo juridisko kultūru un spēkā esošajām, rakstītajām likuma normām. Šīs tiesību socioloģijai raksturīgās pieejas dēļ V. Sinaiskis aktīvi iebilda pret ieceri Latvijas jaunā civilkodeksa pamatā likt Frīdriha Georga fon Bunges 19. gadsimtā izstrādāto Baltijas vietējo civillikumu kodifikāciju, kas balstījās romiešu tiesībās un vietējās vācbaltu viduslaikos sakņotajās tiesību tradīcijās. V. Sinaiska ieskatā, šie divi dažādie tiesību avoti ne vien neatbilda 20. gadsimta 20.–30. gadu tiesiskajai realitātei un sabiedrības vajadzībām, bet arī paši bija savstarpēji pretrunīgi un tādējādi grūti piemērojami, it īpaši tādam juristam, kam nav padziļinātu romiešu tiesību un viduslaiku vācu tiesību zināšanu.¹ Būdams atzīts romiešu tiesību speciālists, turklāt kādreizējās “vācbaltiešu reģionālās augstskolas” – Jurjevas (Tērbatas) Universitātes absolvents, V. Sinaiskis par Baltijas civiltiesību tradīcijām acīmredzot varēja spriest no lietpratēja pozīcijām. Tomēr jaunā civilkodeksa izstrādātāji izvēlējās konservatīvāko – vietējo tiesību tradīciju revīzijas (nevis radikālu reformu) ceļu – un par pamatu 1937. gada Civillikumam lika tieši Bunges sastādīto 1864. gada kodifikāciju.

No jaunās Latvijas valsts nacionālās tiesību zinātnes un latviešu juridiskās valodas attīstības skatpunkta būtiski, ka V. Sinaiskis ātri apguva latviešu valodu un izmantoja to darbā ar studentiem. (Tomēr savus rakstus viņš acīmredzot rakstīja dzimtajā krievu valodā, un publicēšanai latviski tos tulkoja kāds no viņa studentiem.) Viena no V. Sinaiska studentēm, vēlāk profesore Līna Birziņa V. Sinaiska centienus lasīt lekcijas latviski savās atmiņās aprakstījusi ar dziļu cieņu, vienlaikus pieminot studentu vidē stāstīto joku par to, ka profesors kādam atzīmju grāmatiņā ierakstījis neapmierinošu vērtējumu – “nelabi”. Savu aizrautību ar tiesību filozofijas un socioloģijas jautājumiem V. Sinaiskis apliecināja, pievēršoties arī latviešu folk­lorai kā vienam no senākajiem latviešu juridiskās kultūras avotiem.

V. Sinaiska personības unikalitāti apliecina fakts, ka viņa studenti kopā ar profesoru izveidoja biedrību un izdeva žurnālu “Jurists” (1928–1940), kura mērķis bija popularizēt tieši V. Sinaiska zinātniskos uzskatus (taču tajā publicējās arī daudzi citi autori, tai skaitā viņa studenti, kas jaunajā valstī strauji veidoja savas profesionālās karjeras). Profesors arī bija pirmais šī žurnāla redaktors, un tikai pēdējos gados atbildību par izdevumu uzņēmās viens no viņa audzēkņiem, kurš tobrīd jau pats bija kļuvis par Latvijas Universitātes (LU) mācībspēku, – Konstantīns Čakste.

Salīdzinot ar “Tieslietu Ministrijas Vēstnesi” – lielāko juridisko žurnālu, kas tobrīd iznāca latviešu valodā un ko izdeva valsts –, “Jurista” publikācijas bija brīvdomīgākas un “neoficiālākas”, tādējādi nodrošinot nepieciešamo Latvijas juridiskās sabiedrības viedokļu daudzveidību. Piemēram, “Juristā” tika kritiski rakstīts par nepietiekamu advokatūras, prokuratūras un tiesu neatkarību. Un, kaut arī ļoti piesardzīgi, bet tieši “Juristā” izskanēja kritika Kārļa Ulmaņa apvērsuma leģitimācijas mēģinājumam, ko bija izstrādājis LU profesors Kārlis Dišlers. Šai sakarā jāpiemin, ka viens no V. Sinaiska studentiem un tuviem domubiedriem bija arī K. Ulmaņa tieslietu ministrs Hermanis Apsītis, un šis fakts, iespējams, ļāva profesoram justies samērā droši jaunajā autoritārisma situācijā.

Neskatoties uz dziļo integrāciju Latvijas zinātnē un juridiskajā sabiedrībā, V. Sinaiskis, bez šaubām, bija “krievu skolas” jurists, turklāt uzturēja saiknes ar citiem emigrantiem, kas bija pametuši pilsoņu kara un padomju režīma plosīto dzimteni un starpkaru periodā veidoja aktīvu inteliģences kopienu Rīgā. Krievu tiesību filozofijā balstītie uzskati par tiesību izcelsmi un tiesību dievišķo (nevis Rietumeiropas juridiskajai domai raksturīgo racionālo) dabu izpaudās arī profesora publikācijās. Tāpat jāatzīmē, ka žurnālā “Jurists” publicējās arī citi juristi no Krievijas emigrantu kopienas, tai skaitā arī politiski aktīvi krievu monarhisti.

Mūsdienu Latvijas tiesībniekiem V. Sinaiska vārds varbūt ir mazāk zināms nekā tie starpkaru zinātnieki un tiesību praktiķi, kuru darbus joprojām var izmantot ikdienā, piemēram, Civillikuma vai Satversmes iztulkošanā. Tomēr pēdējos gados arī V. Sinaiska zinātniskais mantojums tiek apzināts, izceļot viņa devumu tiesību filozofijas, juridiskās metodes un tiesību socioloģijas attīstībā Latvijā.

Profesora dzīvi padziļināti pētījusi filozofijas zinātņu doktore Svetlana Kovaļčuka, rezultātus publicējot zinātnisku un populārzinātnisku rakstu un monogrāfiju formā latviešu un krievu valodā. Viņa savulaik ir personīgi pazinusi V. Sinaiska meitu Natāliju, veicinājusi viņas ierašanos Rīgā 20. gadsimta 90. gados un daudz darījusi, lai V. Sinaiskis Latvijā netiktu aizmirsts. Atzīmējot 60 gadus kopš V. Sinaiska nāves dienas, Kristus piedzimšanas katedrālē Rīgā 2009. gadā notika piemiņas dievkalpojums. Par profesora piemiņas saglabāšanu Latvijā rūpējas arī krievu studenšu korporācija “Sororitas Tatiana”, kurā savulaik darbojās N. Sinaiska. Pēc viņas iniciatīvas 1994. gadā tika uzstādīta piemiņas plāksne Rīgā, Antonijas un Dzirnavu ielas stūrī, pie nama, kur kādeiz dzīvoja Sinaisku ģimene, diemžēl vēlāk plāksne pazuda.