Grozījumi Ministru kabineta iekārtas likumā paredz noteikt, ka "ministrs savas kompetences ietvaros izdod normatīvos aktus – ministra noteikumus, ja likums ministru tam īpaši pilnvaro. Pilnvarojumā jābūt formulētiem noteikumu satura galvenajiem virzieniem". Ar grozījumiem Administratīvā procesa likumā tiktu noteikta šo ministra noteikumu vieta normatīvo aktu hierarhijā, proti, tiem paredzēts zemāks juridiskais spēks nekā Ministru kabineta noteikumiem, bet augstāks juridiskais spēks nekā pašvaldību saistošajiem noteikumiem.

Saeimas deputāts Edgars Zalāns Saeimas sēdē aicināja diskutēt par šiem priekšlikumiem pēc būtības, norādot arī grozījumu riskantos aspektus: "Mēs piedāvājam ieviest ministra noteikumus. Dokumenta hierarhijā tie būtu zem Ministru kabineta noteikumiem, un jāatzīst, ka kaimiņvalstīs šāda pieeja jau tiek realizēta. Jā, ir nedaudz varbūt prasīgāka vai mazāk prasīga attieksme pret konkrētiem ministriem, citur to var darīt ar Ministru kabineta deleģējumu, citur ar attiecīgā parlamenta deleģējumu, bet, piemēram, kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā – tas notiek jau diezgan sen un prakse ir ļoti laba. Mēs, zinot mūsu vienas daļas juridisko viedokļu diezgan negatīvu attieksmi, esam piedāvājuši, ka ministra noteikumus atbildīgais ministrs drīkstēs izdod tikai ar Saeimas deleģējumu, kas būs noteikta attiecīgā likumā, un, mūsuprāt, tas ir saprātīgs regulējums, un ir tā, ka katrā likumā ir nedaudz citi grozījumi, bet mēs aicinām šoreiz kaut kādā veidā, varbūt tiešām nevis uzreiz to noraidīt, bet diskutēt šos jautājumus pēc būtības, nodots izskatīšanai komisijās, noklausīties argumentus par un pret."

Pret šo priekšlikumu nodošanu komisijām Saeimas sēdē argumentēja Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne, minot vairākas konstitucionālo tiesību problēmas, kas saistītas ar šādu noteikumu ieviešanu Latvijas tiesību sistēmā. Viņa minēja, ka "tādā gadījumā tiktu pārkāpts viens no galvenajiem demokrātiskas un tiesiskas valsts priekšnoteikumiem – varas dalīšanas princips. Zaudējot varas līdzsvaru starp likumdošanas varu un izpildvaru, var tikt apdraudēta pati demokrātiskas valsts būtība, valsts iekārtas būtība. Ministru tiesības izdot ārējos normatīvos aktus nav minētas Satversmē – ne formālajā, ne materiālajā izpratnē. Tieši otrādi! Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētajā kārtībā un apjomā. Tiesību zinātnē un judikatūrā ir atzīts, ka izpildvaras tiesības izdot ārējos normatīvos aktus ir izņēmums no varas dalīšanas principa, turklāt šie izņēmumi ir jātulko pēc iespējas šauri. Citādi tas nonāktu pretrunā ar varas dalīšanas principu, jo nozīmētu, ka tiesības izdot ārējos normatīvos aktus būtu ikvienam subjektam, ko amatā ieceļ Saeima vai pašvaldība. Līdz ar to man ir pamatotas šaubas, vai ministrs būtu leģitimēts izdot ārējos normatīvos aktus."

Papildus tam I. Čepāne apšaubīja, vai ministra noteikumi sevi attaisnotu tādējādi, ka tos varētu pieņemt efektīvākā procedūrā nekā Ministru kabineta noteikumus, nodrošināt procesuālo ekonomiju. Tāpat šaubas rada ministru kompetenču nošķiršana, lai ministrs, izdodot noteikumus, ne tikai neiejauktos cita ministra kompetencē, bet arī nepārkāptu Ministru kabineta kopīgo kompetenci.

Ministra noteikumu ieviešana varētu negatīvi ietekmēt tiesību sistēmas vienotību: "Ieviešot ministra noteikumus, pastāv nopietns risks sadrumstalot tiesību sistēmu, respektīvi, katra ministrija savā nozarē varēs rīkoties kā savā karaļvalstī, veidojot atsevišķu tiesību sistēmu ar savu atsevišķo stilu un juridisko tehniku, ar dažādām ambiciozām atkāpēm un izņēmumiem no kopējā tiesību regulējuma un, iespējams, pat pretrunām ar kopējo tiesisko regulējumu."

Saeimas vairākums, neraugoties uz Saeimas sēdē identificētajiem riskiem, tomēr nodeva iesniegtos projektus izskatīšanai Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijai un Juridiskajai komisijai. Tā ka, iespējams, tuvākajā laikā mūsu tiesību sistēmā varētu tikt ieviests jauns ārējo normatīvo aktu veids – ministra noteikumi.

Ludvigs Švarcs