Komentāri. Skaidrojumi. Viedokļi

1 un to izšķiršana jau no XIX gs. beigām un XX gs. sākuma ir bijuši sabiedrības un likumdevēja redzeslokā kā viena no svarīgākajām sociālajām parādībām. Tiesības streikot, darba pārtraukšanas tiesiskums, strīdu risināšanas metodes, asociāciju brīvība un citi jautājumi ir aktuāli arī pašreiz, un tie tiek apspriesti gan starptautiskajā, gan nacionālajā līmenī. Kolektīvie darba strīdi un to izšķiršanas jautājums ir nozīmīgs arī Latvijas kontekstā.

Darba tiesiskajās attiecībās, tās dibinot, grozot vai izbeidzot, bieži vien rodas strīdi starp darba tiesisko attiecību subjektiem. Kolektīvās darba attiecības nav izņēmums ,un arī šeit iespējami strīdi, kuru atrisināšanu ne vienmēr var panākt, pusēm vienojoties.

Viens no kolektīvo darba strīdu atrisināšanas veidiem ir streiks, kuru regulē 1998.gada 23.aprīlī pieņemtais Streiku likums, kas stājās spēkā 1998.gada 26.maijā. Streiku likuma mērķis ir samērot darbinieku tiesību izmantot streiku kā līdzekli, lai panāktu savu interešu ievērošanu un izpildi, ar darba devēju interesēm. Šim nolūkam likumā ir doti priekšraksti pirmsstreika sarunām, streika pieteikšanai, noteikti streikošanas tiesību ierobežojumi, streika norises uzraudzība, kā arī pamats un kārtība, kādā streiks vai tā pieteikums tiek atzīts par nelikumīgu. Likumā ir noteiktas darbinieku un darba devēju tiesības un pienākumi streika laikā, kā arī atbildība par šā likuma pārkāpumiem.

Tiesības streikot ir vienas no svarīgākajām tiesībām ekonomisko un sociālo tiesību jomā, kas paredzētas ANO 1966.gada starptautiskā pakta "Par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām" 8.pantā un Eiropas Sociālās hartas 6. pantā. Taču streiks nav pašmērķis, lai darbinieki panāktu savu interešu ievērošanu attiecībās ar darba devējiem. Streiks ir līdzeklis, lai piespiestu darba devēju sēsties pie sarunu galda tad, kad darbinieku pūles panākt kompromisu ir veltīgas.

Darbinieki ir ekonomiski atkarīgi no darba devēja, un to starpā pastāv objektīva nevienlīdzība, tāpēc, izmantojot savas iespējas, darba devējs var mēģināt ignorēt darbinieku intereses. Šādās situācijās darbinieki var izmantot tiesības streikot, lai izlīdzinātu spēku samērus un piespiestu darba devēju ievērot darbinieku pamatotās un aizsargājamās intereses.

Vairumā valstu tiesības streikot ir vispāratzītas un tās ir nostiprinātas valstu pamatlikumos. Arī Latvijā strādājošo tiesības streikot ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 108.pantā.

Tālākais kolektīvo darbību risinājums mēdz atšķirties. Tomēr kopumā ir iespējams saskatīt zināmas likumsakarības un rast izskaidrojumu tam vai citam juridiskā regulējuma veidam. Nosacīti var izdalīt vairākas pieejas streiku tiesiskā regulēšanā ārvalstu tiesībās attiecībā uz regulējamo priekšmetu.

Pirmkārt, ir valstis, kurās streiks tieši regulēts atsevišķā likumā, piemēram, Ungārija. Otrkārt, ir valstis, kurās streiks tiek regulēts likumā par kolektīvo darba strīdu izskatīšanu, piemēram, Somijā, Dānijā, Norvēģijā, Izraēlā un Spānijā.