Aizvadītajā nedēļā publiskots Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis par Valsts prezidenta funkcijām Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros. Apjomīgais dokuments droši vien kļūs par jauno ceļa karti mūžīgajās diskusijās par Valsts prezidenta lomu mūsu valsts iekārtā.

Diskusijās par Valsts prezidenta lomas stiprināšanu nav lieki ielūkoties arī senākos materiālos. Valsts prezidents jau Satversmes sistēmā neienāca viegli, un Latvijas Satversmes sapulcē par atsevišķa Valsts prezidenta amata nepieciešamību un Valsts prezidentam piešķiramajām funkcijām bija gana asas diskusijas. Iespējams, Latvijas Satversmes sapulces locekļu izteiktie apsvērumi un domas var būt nozīmīgas arī šodien. Jo īpaši, ja par Valsts prezidenta amata nepieciešamību ir debatējis arī mūsu izcilākais domātājs ar jurista diplomu Rainis.

Rainis skarbi kritizēja Valsts prezidenta nepieciešamību, uzsverot, ka Satversmes sapulces vairākums “ir tādos uzskatos, ka valsts būs stipra tikai ar stipras dūres vīru. Mēs diezgan esam jutuši stipras dūres un nu vēl pēc Satversmes likuma būtu jādibina jauna vara klāt, kura atkal parādītos stiprā dūrē”. Pēc Raiņa domām, “republikā prezidents ne būt nav bijis vienmēr vajadzīgs”.

Tajā pašā laikā Rainis aicināja uzmanīgi raudzīties uz Valsts prezidentam piešķiramajām funkcijām: “viens būtu pilsonībai jāapdomā, ka ar tādu republikas prezidentu mēs varbūt ceļam tikai reprezentatīvu personu; varbūt viņš būs tikai rautu varonis un auto braucējs. Varbūt viņam būs visādas mazas funkcijas, kuras ir tīri mehāniskas. Ja prezidenta ideja tik zemu nokrīt, tad tiešām, es domāju, ka tiem, kas viņu būs ieveduši, būs par viņu jākaunas.”

Rainis arī iezīmēja tās funkcijas, kurās viņš sagaidītu nozīmīgu Valsts prezidenta lomu: “Ja būs vēlēts prezidents, tad pilsonībai ir jāzina mazākais tas, ka tai personai jābūt radošam garam. Ja viņam tāda gara nav, tad viņa funkcijas ir pilnīgi liekas un tās var izpildīt kurš katrs ierēdnis. Bet, ja tāds gars pilsonībai būs, tad viņam jābūt sevišķi kulturālam garam, tad viņam jābūt nevis tai stiprai dūrei, kas tikai apspiež tautu, bet viņam jābūt tai galvai, kas var dot kulturālas mantas. Mēs kā valsts varam pastāvēt tikai tad, ja mēs esam kulturāla valsts.”