Lietuvas tieslietu ministrs Remigijus Šimašius pagājušajā nedēļā pievērsa Lietuvas sabiedrības uzmanību, nākdams klajā ar paziņojumu, ka ierēdnim par savām kļūdām jāmaksā vienīgi pašam, nevis nodokļu maksātājiem.

Ja ierēdnis ar prettiesisku rīcību nodara mantiskus zaudējumus privātpersonai, Lietuvā iestāde to kompensē un ar regresa prasību var vērsties pret vainīgo ierēdni. Tomēr praksē netiek celtas regresa prasības, tādējādi par ierēdņa kļūdu beigu beigās atbild nodokļu maksātāji. Lai mainītu šo praksi, Lietuvas tieslietu ministrs rosina paredzēt "līdera atbildības" principu, kas paredzētu, ja iestāde noteiktā termiņā nevēršas ar regresa prasību pret konkrēto ierēdni, tad zaudējumu atlīdzības pienākums pāriet personīgi iestādes vadītājam. Turklāt priekšlikumi paredz arī kolektīvo bezatbildību expressis verbis aizstāt ar kolektīvo atbildību. Ja prettiesisko lēmumu, kas radījis mantiskus zaudējumus, pieņem koleģiāli, tad katram ir pienākums kompensēt zaudējumus atbilstoši saviem amata pienākumiem un līdzdalības apjomam lēmuma pieņemšanā.

Lietuvas tieslietu ministrs uzsvēra, ka ikvienam ir jābūt atbildīgam par savu lēmumu gan atbilstoši tiesību normām, gan arī praksē. Tomēr tā ir tikai juridiskā atbildība, ar kuras konstatāciju un izpildi nav tik sarežģīti kā ar ētisko atbildību, ko pierāda arī līdzšinējā Latvijas pieredze. Reti kura valsts amatpersona ētisko atbildību vērtē augstāk par juridisko atbildību.

Šādas domāšanas nepareizību veiksmīgi atmaskojis Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, Igaunijas 94. gadadienas runā norādot, ka "nožēlojami plaši izplatās viedoklis, ka, kamēr kāda rīcība nav saņēmusi notiesājošu spriedumu, pat Valsts tiesas līmenī, tā ir atļauta. Ka neētiskai rīcībai nedrīkstētu dot vērtējumu. Atcerieties, nevainīguma prezumpcija nozīmē to, ka pirms tiesas sprieduma mēs neatzīstam cilvēku par vainīgu, taču mums ir tiesības un pienākums nosodīt neētisku rīcību. [..] Tas ir ļaunprātīgas legālisma ētikas augstākais līmenis: izmantojot juridiskus trikus, kāds tomēr spēj kādu piekrāpt, un tas nav nosodāms. Nozagta sarakste svešā kabinetā, parlamenta locekļu apšaubāma uzņēmējdarbība, mēģinājums pretlikumīgi finansēt partiju – tas viss ir atļauts, ja nav tiesas sprieduma? Un vai tu saki savam bērnam, ka dzīvē viss ir atļauts, ja vien no tiesas iznāc tīrs. Šo pašu loģiku izmantojot, varam nonākt līdz absurdam, apgalvojot – kamēr tiesa nav nolēmusi, ka Igaunija bija okupēta, mēs nevaram runāt par okupāciju. Un vēl trakāk: kamēr visi izsūtītāji nav notiesāti uz tiesas sola, izsūtīšanai nevar sniegt morālo vērtējumu? Ar šo varam arī beigt".

Mūsu kaimiņvalstu pārstāvji ir trāpīgi norādījuši arī uz Latvijas problēmām. Atsaucoties uz juridisko atbildību, valsts amatpersona primāri aizsargā savas individuālās intereses, savukārt ētiskā atbildība sargā sabiedrības intereses. Valsts amatpersonai nav savu interešu, jo tās uzdevums ir rūpēties par sabiedrības interesēm uz efektīvu likumdevēja varu, izpildvaru un tiesu varu. Spēja savas intereses pakārtot valsts un sabiedrības interesēm liecina par valsts amatpersonas būtības izpratni un sabiedrības cienīšanu. Atbildība par valsti ir katras valsts amatpersonas ikdienas pienākums.