Rakstā veikta Latvijas un Lietuvas publisko iepirkumu tiesiskā regulējuma salīdzinošā analīze tiktāl, ciktāl tas attiecas uz centralizēto iepirkumu institūciju darbību. Analīzes mērķis ir noskaidrot, kā abu valstu tiesiskajā regulējumā tiek noteikts centralizēto iepirkumu institūciju statuss, kompetence, darbības organizācija un kontroles mehānismi, kā arī izvērtēt, kā šie regulējuma elementi ietekmē centralizēto iepirkumu sistēmas darbību praksē. Vērtējumā izmantoti Latvijas Valsts kontroles 2024. gada revīzijas ziņojuma “Problēmas un iespējas publisko iepirkumu attīstībai”, Lietuvas Valsts kontroles 2023. gada revīzijas ziņojuma par publisko iepirkumu iekšējās kontroles sistēmas atbilstību tai izvirzītajām prasībām un 2024. gada revīzijas ziņojuma par centrālās iepirkumu organizācijas darbību konstatējumi. Šāda pieeja ļauj salīdzināt ne tikai Latvijas un Lietuvas normatīvo regulējumu, bet arī praksē identificētās centralizēto iepirkumu pārvaldības problēmas.
1. Ievads
Centralizēto iepirkumu institūcijas pēdējās desmitgadēs ir kļuvušas par būtisku publisko iepirkumu sistēmas elementu Eiropas Savienības dalībvalstīs. To loma izriet no Direktīvas 2014/24/ES1 regulējuma par centralizētajām iepirkuma darbībām un kopīgi veiktiem iepirkumiem,2 jo īpaši no 2. panta 1. punkta 14.-16. apakšpunkta un 37.-39. panta. Lai gan Direktīva 2014/24/ES nodrošina kopēju tiesisko ietvaru, dalībvalstu nacionālie risinājumi var atšķirties centralizēto iepirkumu institūciju izmantošanas obligātuma, institucionālā modeļa, pašvaldību iesaistes un pārvaldības mehānismu ziņā.
OECD pētījumos publiskais iepirkums tiek analizēts ne tikai kā administratīva procedūra, bet kā stratēģisks publiskās pārvaldības instruments. Publisko iepirkumu sistēmas efektivitāti nosaka ne vien normatīvais regulējums, bet arī centralizācijas modelis, profesionālā kapacitāte, kompetenču attīstība, iepirkumu snieguma mērīšana un datu izmantošana.3 Centralizācija nav tikai iepirkumu tehniska apvienošana, bet instruments profesionālākai vajadzību analīzei, tirgus izpētei, standartizācijai, līgumu pārvaldībai un rezultātu novērtēšanai.
Latvija un Lietuva ir izvēlējušās atšķirīgas pieejas centralizācijas regulēšanai. Lietuvā centrālo iepirkumu organizāciju darbība regulēta vairākās savstarpēji nošķirtās normās. OECD 2024. gada pētījumā Lietuvas publisko iepirkumu modelis analizēts tieši centralizācijas un profesionalizācijas aspektā, uzsverot nepieciešamību palielināt publisko iepirkumu sistēmas efektivitāti, stiprinot centralizācijas mehānismus un publisko iepirkumu profesionālo kapacitāti.4 Savukārt Latvijā ar centralizāciju saistītie jautājumi koncentrēti galvenokārt Publisko iepirkumu likuma5 17. pantā.
Latvijas kontekstā nozīmīgs ir OECD 2024. gada Latvijas ekonomikas pārskats, kurā norādīts, ka daudzu standartizētu preču un pakalpojumu iepirkumi Latvijā joprojām tiek veikti decentralizēti, lai gan centralizēta iegāde varētu dot efektivitātes ieguvumus. OECD iesaka Latvijai konsolidēt esošās iepirkumu institūcijas, stiprināt to informācijas tehnoloģiju un personāla kapacitāti, kā arī mazināt juridiskos izņēmumus, kas ļauj atteikties no obligātās centralizētās iegādes.6
OECD norāda, ka publisko iepirkumu profesionalizācija ietver ne tikai apmācības, bet arī kompetenču modeļus, sertifikāciju, kapacitātes celšanas sistēmas, karjeras attīstību, zināšanu uzkrāšanu un institucionālu atbalstu publisko iepirkumu speciālistiem.7 Tādēļ kompetences centrs būtu jāuztver nevis tikai kā iepirkuma procedūras organizētājs, bet kā specializēts zināšanu, standartizācijas, metodiskā atbalsta, tirgus analīzes, ilgtspējas kritēriju un līguma izpildes datu analīzes centrs.
Saeima 2026. gada 14. maijā pieņēma grozījumus Publisko iepirkumu likumā,8 kas 2026. gada 26. maijā tika izsludināti un citstarp uzsver pasūtītāja atbildību par iepirkumu efektivitāti, iepirkumu iekšējās kontroles sistēmu visā iepirkuma ciklā, iepirkumu plānu publicēšanu, pašvaldību plānu saskaņošanu centralizētas iepirkumu vadības ietvarā, faktisko izdevumu publicēšanu un kompetences centru izveides iespēju. Šie grozījumi norāda uz nepieciešamību praksē pāriet uz plašāku iepirkumu pārvaldības modeli.
2. Centralizēto iepirkumu institūcijas jēdziens Eiropas Savienības tiesībās un darbības modeļi
Direktīvā 2014/24/ES centralizēto iepirkumu institūcija apzīmēta ar jēdzienu “centralizēto iepirkumu struktūra”.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
67311161
darbdienās: 8.30–17.00
pirmssvētku dienās: 8.30–15.00
|
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Piekļūstamība Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
