1. Iepriekš dota norādījuma institūta izpratne

1.1. Iepriekš dota norādījuma jēdziens

Iepriekš dots norādījums ir "personas ārkārtas rīcības plāns" par to, kādi lēmumi ir jāpieņem, kas aptver arī atturēšanos no rīcības brīdī, kad persona nav lēmuma vai komunikācijas spējīga, respektīvi, persona zaudē savu spēju rīkoties un pieņemt lēmumus, kas var aptvert arī komunikācijas spēju zudumu, nezaudējot divas iepriekš uzskaitītās spējas.¹

Eiropas Padomes Ministru komiteja ir pieņēmusi rekomendāciju attiecībā uz rīcības nespējas gadījumiem, kurā skaidro iepriekš dota norādījuma institūtu un piemērošanas principus attiecībā uz to. Komiteja skaidro iepriekš dotu norādījumu kā kompetentas personas iepriekš izteiktas instrukcijas vai vēlēšanās attiecībā uz jautājumiem, kas var rasties personai lēmuma nespējas gadījumā.²

Pacientu tiesību likums satur nosacījumu par pacienta iepriekš izteiktās gribas attiecībā uz ārstniecību ievērošanu,³ kā arī trešās personas – pacienta pilnvarotās personas – pārstāvības iespējamību, kuras mērķis ir nodrošināt iespēju pacienta vietā piekrist ārstniecībai kopumā vai ārstniecībā izmantojamai metodei vai arī atteikties no ārstniecības kopumā vai ārstniecībā izmantojamās metodes. Lai gan, virspusēji vērtējot šīs normas, sakarība un vārdiska atbilstība ar iepriekš dota norādījuma institūtu pastāv, autoraprāt, šīs normas nav vērtējamas kā iepriekš dota norādījuma institūta ieviešana Latvijā. Likums un uz likuma pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi nesatur informāciju par formas prasībām, iepriekš dota norādījuma institūta satura prasībām, kompetences kritērijiem, gadījumiem, kad pilnvarotā persona ieceļama, pilnvarojuma pārbaudīšanas prasības un citus ar institūta piemērošanu saistītus jautājums. Līdz ar to secināms, ka Latvijā iepriekš dota norādījuma institūts un šī institūta definīcija nepastāv.

Iepriekš dots norādījums var aptvert aktīvas darbības vai atturēšanos no tām. Iepriekš dots norādījums pēc sava rakstura ir kā personas viedoklis, kas noformēts juridiskā ietvarā, kas lēmuma pieņēmējam – ārstam vai pilnvarotajai personai⁴ – ļauj "konsultēties ar pacientu" brīdī, kad pacients nav spējīgs paust savu viedokli un pieņemt lēmumu. Iepriekš dota norādījuma mērķis ir pagarināt indivīda tiesības atteikties no medicīniskās aprūpes vai sniegt norādījumus par veselības aprūpes⁵ metodes lietošanu brīdī, kad persona nav spējīga rīkoties un pieņemt lēmumus.⁶ Šādam apgalvojumam var piekrist, ņemot vērā, ka Eiropas Padomes zinātniskajos pētījumos⁷ ir norādīts, ka iepriekš doti norādījumi aptver atteikšanos no ārstniecības metodes, kā arī tiesības izvēlēties konkrētas ārstniecības metodes. Tātad šīm tiesībām ir gan pozitīvs, gan negatīvs aspekts.

Iepriekš dots norādījums var tikt sastādīts, labots vai atsaukts personas visas dzīves laikā tik ilgi, kamēr persona ir rīcībspējīga. Iepriekš dots norādījums stājas spēkā brīdī, kad personai zūd spēja rīkoties un pieņemt lēmumus vai tiek atzīta personas rīcībnespēja, arī daļēja rīcībnespēja,⁸ kas var sakrist ar personas miršanas brīdi, ja norādījumi doti tikai attiecībā uz rīcību ar orgāniem, audiem vai ķermeni.