Piemiņas brīdis

Poļevoje tulkojumā nozīmē "gaudu lauks" – no krievu valodas vārdiem поле воя, jo te jau trīsdesmitajos gados gauži raudājušas staļiniskā režīmā šurp deportētās Pievolgas vācietes. To mums stāsta vietējā novadpētniecības muzeja darbinieces, kuras sola nākotnē kādu reizi atnākt arī pie mana vectēva kapa. Bet Poļevojes kapsēta atrodas brikšņainā mežā, jau kopš 1956. gada te vairs nevienu neglabā. Vienīgais, ko zinu par kapa atrašanās vietu, ir manas tantes, K. Dišlera meitas Ilgas, atmiņās rakstītais, ka tika izmeklēta "jauka vietiņa zem bērziņa". Vai vectēvs apbedīts tieši te, vietā, ko izraugām krusta novietošanai, vai arī dažus soļus jeb simt, divsimt metru tālāk – to vairs nezina neviens, jo pat meža apslēptās takas uz šo kapsētu spēj atrast tikai tās nedaudzās ciema sievas, kas te nāk pie savējiem... Skaidri redzamas apbedījuma vietas ir saglabājušās tikai tur, kur ir akmens pieminekļi un apkārt metāla sētiņas. Pārējo kapsētas teritoriju pārņēmis mežs, kas nemierīgi šalc, it kā justos iztraucētas te dusošo dvēseles. Pat pērkona negaiss ducina pamalē. Un tikai vēlāk, pēc tam kad mācītājs Guntis Kalme būs norunājis svētbrīža uzrunu un būs nolikts krusts, dabas viļņošanās it kā pierims, iestāsies kluss miers.

Prof. Dr.iur. Kārlis Dišlers (20.–30. gados Rīgā) un piemiņas krusts vietā, kur viņš apbedīts – Poļevojes kapsētā Biriļusos, Krasnojarskas apgabalā, Sibīrijā

"Vai viņš bija kristīts?" man vaicā mācītājs. Jā, meita Ilga viņam zārkā ielika mazu Bībelīti angļu valodā, ko viņš katru rītu mēdzis lasīt. Kaut gan Ilga būtu vēlējusies paturēt to sev kā mīļu piemiņu no tēva.

...Kristīts viņš tika jau divas nedēļas pēc dzimšanas.