"Jurista Vārda" šī gada 4. marta numura redakcijas slejā rakstīju, ka 26. februārī Lietuvas Konstitucionālā tiesa sāk skatīt lietu, kurā būs jāsniedz skaidrojums par jēdziena "genocīds" attiecināšanu uz PSRS darbībām Lietuvas okupācijas periodā. Konstitucionālā tiesvedība ierosināta pēc parlamenta deputātu un vairāku tiesu pieteikumiem, norādot, ka Lietuvas likumā sniegtā jēdziena "genocīds" saturs ir plašāks, nekā to nosaka starptautiskās tiesības.

Šobrīd tiesas viedoklis ir zināms. 18. martā Lietuvas Konstitucionālā tiesa pieņēma spriedumu, ka Padomju Savienības veiktās deportācijas un represijas partizānu kara laikā ir iespējams kvalificēt kā genocīdu, ja pierādāms, ka to mērķis bija iznīcināt būtisku Lietuvas tautas daļu.

Konstitucionālā tiesa atzina, ka par Padomju Savienības noziegumiem pret sociālām un politiskām grupām nevar sodīt kā par genocīdu, ja nepierāda, ka tie apdraudēja lietuviešu tautas izdzīvošanu. Padomju Savienības noziegumus var kvalificēt kā genocīdu, ja var pierādīt, ka to mērķis bija nacionālas, etniskas, rases vai reliģiskai grupas pilnīga vai daļēja iznīcināšana. Tajā pašā laikā Padomju Savienības noziegumus, kas neatbilst genocīda definīcijai, var kvalificēt kā noziegumus pret cilvēci.

Konstitucionālā tiesa arī atzina, ka Lietuva drīkst nacionālajās tiesībās paredzēt plašāku genocīda jēdzienu, nekā tas noteikts starptautiskajās tiesību normās, tomēr tādā gadījumā šo regulējumu nevar piemērot ar atpakaļejošu spēku.

Šis spriedums laika ziņā ir kā "punkts uz i". Pagājušajā nedēļā pieminējām 65. gadadienu kopš Latvijas pilsoņu masveida deportācijām uz Sibīriju. Padomju Savienības noziegumu upuru skaits Lietuvā, Latvijā un Igaunijā mērāms simtos tūkstošu. Šie noziegumi ir starptautiski atzīti un nosodīti. Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietās Kolk and Kislyiy v. Estonia un Penart v Estonia ir atzinusi Padomju Savienības liela apmēra un sistemātisku represiju vēršanu pret Igaunijas iedzīvotājiem, tajā skaitā deportāciju veidā.

Padomju Savienības noziegumiem, lai kā arī tie tiktu juridiski kvalificēti, nav un nevar būt attaisnojuma un tie ir jānosoda. Atsevišķu grupu necilvēciskas politiskas idejas un savtīgas intereses tika stādītas augstāk par simtiem tūkstošu cilvēku dzīvībām un brīvību. Šiem skaitļiem jābūt kā atgādinājumam, ka tas nekad nedrīkst atkārtoties. Šie notikumi šobrīd ir pagātne un vairs nav vēršami par labu. Tomēr tie sniedz mācību, kuras apzināšanās un ievērošana ir mūsdienu cilvēka ziņā.

Tāpēc 25. marta deportāciju upurus vajag ne tikai atcerēties un godāt, bet šie notikumi jāuztver arī kā iemesls stingri un konsekventi iestāties pret līdzīgām tendencēm un nelaimēm mūsdienās. Dzīvības un brīvības atņemšana ir neatgriezeniska, salīdzinot, teiksim, ar negūtu peļņu vai nepieciešamību savilkt jostu. Materiālo vērtību pacelšana pār pamatlietām būtu morālo vērtību krīzes trauksmes signāls.