Pavisam nesen 800. gadadienu piedzīvoja viens no pasaules nozīmīgākajiem dokumentiem. 1215. gada 15. jūnijā Anglijas karalis Džons Bezzemis (John Lackland) no Plantagenetu dzimtas izdeva Lielo brīvības hartu (Magna Charta Libertatum), kas mūsdienās ir viens no Lielbritānijas tiesību pamataktiem.

13. gadsimta sākumā ietekmīgie zemes īpašnieki bija neapmierināti ar karaļa patvaļu, tāpēc pieprasīja, lai karalis piešķirtu viņiem noteiktas tiesības. Karalis vairāk nekā desmit reizes no zemes īpašniekiem bija piedzinis papildu nodokļus. Baroni atteicās tos maksāt. Viņi devās uz Londonu un paziņoja, ka atsakās no uzticības zvēresta karalim. Kenterberijas arhibīskaps kļuva par konflikta starpnieku. Karalis padevās un ar savu zīmogu apstiprināja vienošanos, kura sākās ar vārdiem: "Šīs ir prasības, ko baroni ir izvirzījuši un kurām karalis dod savu piekrišanu."

Sākotnēji apstākļi liecināja, ka hartā noteiktais nebūs noturīgs. Pāvests Inocents III izdeva bullas, kurās noslēgtā vienošanās tika pasludināta par spēkā neesošu. Anglijā drīz vien sākās pilsoņu karš. Taču pēc gada karalis Džons Bezzemis nomira un tronī kāpa viņa deviņus gadus vecais dēls Henrijs III un vienošanos izdeva no jauna. Kad Henrija III pēctecis Edvards I 1297. gada 12. oktobrī vēlreiz apstiprināja Lielo brīvību hartu, tās eksemplārs tika iekļauts parlamenta likumu krājumā.

Lielās brīvības hartas 39. pants ir kļuvis par pamatu pilsoņu brīvībām: "Nevienu brīvu cilvēku nedrīkst apcietināt un turēt cietumā, kā arī atņemt viņam mantu vai viņu pasludināt ārpus likuma vai izraidīt, vai kā citādi viņam kaitēt, nedz rīkoties pret viņu vardarbīgi, nedz likt to darīt citiem, izņemot gadījumus, kad to nosaka stāvokļa ziņā viņam vienlīdzīgu tiesnešu likumīgs spriedums vai valsts likums."

Harta iegrožoja monarha varu un noteica, ka viņš, tāpat kā visi viņa pavalstnieki, ir pakļauts likuma varai. Hartai bija un joprojām ir liela simboliska nozīme, lai arī tā nav pieņemta demokrātiskā procesā. Literatūrā ir pamatoti atzīts, ka vēstures gaitā Lielās brīvības hartas konstitucionālais nozīmīgums vairāk ir bijis atkarīgs nevis no tā, kas hartā teikts, bet gan no tā, ko cilvēki tajā saskatīja. Piemēram, iepriekš minētais hartas 39. pants bija par pamatu, lai Anglijā 16. gadsimtā noteiktu iztiesāšanu zvērināto tiesā.

Lielā brīvības harta nenovērsa netaisnīgus likumus, tomēr tā pacēla likuma varu augstāk par karaļa varu. Tas arī ir pats būtiskākais, ko šī harta ir devusi pasaulei. Likuma varas princips nosaka, ka ikviens ir pakļauts likumam. Likumu ievērošana ir jebkuras tiesību sistēmas pamats. Tiesiskā kārtība ir arī priekšnoteikums personas brīvībai.

Uzsverot hartas nozīmīgumu, 1957. gadā uzstādītajā piemineklī iegravēts vēstījums: "Lielajai brīvības hartai – ar likumu noteiktas brīvības simbolam."