Pēdējos gados Eiropas Savienība ir piedzīvojusi vairākas krīzes un smagas problēmas. 2008. gada lielā ekonomiskā krīze, kas radīja grūtības vairākām Eiropas Savienības dalībvalstīm, eiro valūtas vērtības pakāpeniska samazināšanās, Grieķijas astronomiskā parāda atmaksa un draudi izkrist no eirozonas (Grexit), Lielbritānijas iespējamā izstāšanās no Eiropas Savienības (Brexit), Skotijas un Katalonijas neatkarības kustības, Ungārijas atšķirīgā izpratne par pamatvērtībām, nevienprātība par notikumiem Ukrainā un sankcijām pret Krieviju, patvēruma meklētāju plūdi utt. Šīs un citas problēmas samilzušas tik ļoti, ka par Eiropas Savienību runā nevis kā par nākotnes, bet pagātnes problēmu. Šādā atmosfērā juristi lēnām mostas no miega un atdzimst ideja par Eiropas Savienības konstitūciju.

Šī doma patiesībā nav jauna. Pirms desmit gadiem Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāji izstrādāja un apstiprināja konstitūcijas projektu, tomēr ne visas valstis to ratificēja. 2004.–2005. gadā projekts tika ratificēts 12 dalībvalstu parlamentos, to vidū arī Latvijā (2005. gada 2. jūnijā), tomēr Francijā un Nīderlandē notikušajos referendumos tas tika noraidīts. Beigu beigās ideja zaudēja aktualitāti.

Šobrīd starptautiskos juristu forumos parādās vairāki raksti (piem., Matej Avbelj: Now Europe Needs a Constitution; Mark Dawson, Florisde Witte: Europe Does Need a Constitution. But Of What Kind?), kuru autori secina, ka tieši tagad Eiropas Savienībai vajag konstitūciju. Turklāt galvenais jautājums nav par to, vai ir nepieciešama Eiropas Savienības konstitūcija, bet kādai tai ir jābūt!

Eiropas Savienība desmit gados nonākusi citos apstākļos, un tās salīdzināšana ar Veimāras Republiku vairs nav tikai akadēmiķu fantāzija, bet realitāte. Tiek norādīts, ka ekonomiskās, politiskās un humanitārās krīzes ir "atvērušas acis" daudzos jautājumos, tajā skaitā par Austrumeiropas valstu patieso attieksmi pret liberālās demokrātijas vērtībām. Tāpēc Eiropas Savienībai vajag konstitūciju un konstitucionālismam ir nozīmīga loma ticības atjaunošanai Eiropas Savienībai. Turklāt konstitūcija ir vairāk nepieciešama sliktā nekā labā laikā. 2005. gadā konstitūcijas idejas realizācija bija neveiksmīga tieši tāpēc, ka tajā laikā Eiropas Savienībai klājās labi. Notika jauna dalībvalstu uzņemšana, eiro valūta bija spēcīga, ekonomikas attīstības līmenis bija augsts. Valdīja optimisms. Labs laiks nav piemērots konstitūciju rakstīšanai. Turpretī tagad apstākļi ir piemēroti, lai dalībvalstis konstitucionālā procesā kopā risinātu problēmas.

Jautājums par konstitūciju nav tikai tehnisks. Tā pamatā ir jautājums, kādu Eiropas Savienību vēlamies nākotnē. Nav jābaidās no viedokļu dažādības konstitucionālajās debatēs. Jau šobrīd pastāv viedokļu dažādība, un to nevar vienkārši ignorēt.