Sociālajās zinātnēs patiesībā galvenais instruments ir Vārds. Tas, kā noformulēt domu, ir ne mazāk būtiski, kā tas, par ko vispār tiek rakstīts. Teikumos izvērstajam "domas iesaiņojumam" jābūt oriģinālam, jāpauž autora nostāja, jānorāda uz novitāti utt., utt. Tomēr, kamēr vien papīrs panes visu, šo ideālu apiešana, apzināta vai neapzināta, laika trūkuma vai prāta trūkuma spiesta, pārcentības vai slinkuma izraisīta, bija, ir, un būs aktuāla gan augstskolās, gan nopietnajā akadēmiskajā vidē.

Šajā sakarā strīdi un dziļi filosofiskas apceres par to, vai juridiskā zinātne ir "tīrā zinātne", ir aktuāla arī visprestižākajās augstskolās un tiek apspriestas starptautiskās konferencēs (piemēram, 2014. gadā Ženēvas Universitātē notika starptautiska konference "Pētniecības novērtēšana jurisprudencē"), un tieši jautājums par to, ko nozīmē kvalitāte tiesību zinātņu pētniecībā, kādi ir tās novērtēšanas kritēriji, daudzus referentus noveda pie terminiem "citēšana", "metodes" un pat "plaģiāts". Ja šajā "Jurista Vārdā" pārsvarā esam pievērsušies, tā teikt, "mācekļu" līmenim ar cerību, ka, šo numuru izlasot, topošie juristi no plaģiātisma turēsies pa gabalu, tad slejā varam paskatīties uz spilgtiem un pamācošiem pārrobežu piemēriem.

Akadēmiskajās juristu aprindās klejo Džozefa Veilera (Joseph H.H. Weiler) stāsts, kā viņu 90. gadu nogalē uzrunājis kāds pazīstams vācu profesors, lūdzot pieņemt viņa talantīgo studentu doktora studijām ASV. Veilers esot palūdzis jaunajam talantam atsūtīt viņam studiju projektu un saņēmis precīzu darba saturu ar nodaļu un apakšnodaļu nosaukumiem. Veilers esot atteicies pieņemt šo studentu, jo secinājis, ka darbā pētniecība netiks veikta, ja reiz jau sākumā studentam ir skaidrs, par ko un kas tiks rakstīts. Nākamreiz profesors par savu nebijušo studentu izdzirdējis 2011. gadā. Viņa vārds bija Karls Teodors cu Gutenbergs (Karl-Theodor zu Guttenberg). Viņš Vācijas aizsardzības ministra amatu bija spiests pamest plaģiātisma skandāla dēļ.

Savukārt sociālās psiholoģijas kā zinātnes prestižu vispasaules līmenī tajā pašā 2011. gadā pamatīgi iedragāja slavens Tilburgas Universitātes profesors Dideriks Stāpels (Diederik Alexander Stapel), kurš regulāri masu medijos un zinātniskajās publikācijās (ap 55) bija nācis klajā ar patiesu interesi izraisošiem pētījumiem par sabiedrības attieksmi un stereotipiem, piemēram, atklājot, ka gaļēdāji ir savtīgāki un mazāk sociāli nekā veģetārieši, vai novērojot, ka rasistiska attieksme pret melnādainajiem vairāk izpaužas netīrā vidē (tika "pētīta" brīvprātīgo uzvedība Utrehtas vilcienu stacijā – izvēloties apsēsties tuvāk vai tālāk no melnādainas personas uz sola tīrā vai piemēslotā peronā).

Galu galā šajā slejā savu vietu noteikti pelna arī tāda daudzu, t.sk. Latvijas, tiesībzinātnieku kaite kā pašplaģiātisms. Tā ir "atkārtošanās": situācija, ka, kāda raksta vai jaunizdotas grāmatas autora tekstu lasot, rodas déjà vu sajūta. Tā ārvalstu juridiskajā zinātnē tiek uzskatīta par ne īpaši korektu zinātnisko darbību. Piemēram, kāda raksta publicēšana divās valodās, uzdodot katru par oriģinālu darbu. Šo procesu veicina normatīvos noteiktās augstskolu mācībspēku publikāciju normas, kas patiesībā mākslīgas kvantitātes vārdā upurē kvalitāti.

Studiju līmenī tekstu un ideju zagšanas, atkārtošanas vai "atgremošanas" praktizēšana, cerams, ir vairs tikai rets izņēmuma gadījums Latvijas juridiskajās augstskolās. Gribot negribot – Latvijas tiesību zinātnē tomēr vēl joprojām ir tik maz rakstītā, ka vai ikvienā tematā zinošs mācībspēks pat bez citēšanu atpazīstošajām programmām viegli saskatīs kaut vai savu rakstu, neveikli iepītu kursa darba tekstā, un pie sevis pajautās: "Vai tik to nerakstīju es?"