Aplūkojot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu, tā pants pēc panta atklāj gan Latvijas tiesību vēsturi, gan liecina par pastāvošo juridisko kultūru. Tas cita starpā sniedz arī jaunas zināšanas par dažādu administratīvo pārkāpumu pastāvēšanu. Tā, piemēram, diez vai ikviens Latvijas jurists nekļūdīgi varētu atbildēt uz jautājumu, par tieši kura cīņas veida mācīšanas noteikumu pārkāpšanu (par patvaļīgu paņēmienu mācīšanu) likumdevējs paredz naudas sodu līdz pat 280 eiro. Kodeksa mūsdienīgu piemērošanu praksē apgrūtina divi faktori: pirmkārt, paredzētā sankcija, kurai pārsvarā ir par maz elastības, vispār neparedzot brīdinājumu (naudas sods likumā minēts 1375 reizes, brīdinājums – 209 reizes), kā arī kodeksa 237. pants, prasot administratīvo pārkāpumu lietas izlemt stingri saskaņā ar likumā noteiktajām normām.

Par mazu piemēru var kalpot kodeksa 186. pants, kurš par dzīvošanu bez derīga personu apliecinoša dokumenta paredz kaut mazu, tomēr naudas sodu, nevis brīdinājumu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pagājušā gada statistika liecina, ka Latvijā bez derīga personu apliecinoša dokumenta dzīvo aptuveni 46 tūkstoši piecpadsmit gadu vecumu sasniegušu pilsoņu. Skrupulozi pieejot šīs normas piemērošanai, pārvaldei un tiesām darbs uz ilgu laiku garantēts.

Savdabīgu uzziņu par Latviju sniedz 175.⁸ pants ar nosaukumu "Uzdošanās par citu personu, kārtojot zināšanu pārbaudes". Tajā paustas rūpes par godīgumu tikai zināšanu pārbaudēs, lai iegūtu valsts valodas prasmes apliecību vai Latvijas pilsonību. Salīdzinoši pieticīgais naudas sods (līdz 140 eiro) par izglītības programmas īstenošanu bez licences vai akreditācijas liek aizdomāties par atbildīgas un mērķtiecīgas virzības uz augstu izglītības kvalitāti pastāvēšanu. Vecākiem, uzzinot, ka par izglītojamo drošības noteikumu pārkāpšanu izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos darbiniekam var izteikt brīdinājumu vai uzlikt maksimums 70 eiro naudas sodu, var rasties bažas par rasto balansu starp bērna dzīvības un drošības principu un izglītības iestādes atbildību.

Protams, kā daudzos likumos, arī kodeksā ir "mirušās jeb snaudošās normas", kas praksē praktiski netiek piemērotas, bet tomēr tās ir vajadzīgas. Piemēram, 89.⁶ pants ar paredzēto sodu par mākslas un antikvāro priekšmetu izvešanu no Latvijas bez normatīvajos aktos noteiktās atļaujas saņemšanas (maksimālais sods fiziskajām personām 350 eiro). Pēdējos trīs gados par šo pantu Latvijā nav ierosinātas administratīvo pārkāpumu lietas, tas tiek saistīts ar nodarījuma pierādīšanas sarežģītību.

Neskatoties uz monotono publiski pausto ekspertu kritiku, ka Latvija jau pārāk ilgi gaida uz kodeksa fundamentālu un revolucionāru reformu, ir jāņem vērā mūsu sabiedrības kopējais demogrāfiskais un sociālais sadalījums, diemžēl arī finansiālais stāvoklis (kas ietekmē gan kvalitatīvas un objektīvas informācijas ieguvi, izglītības iespējas, pilsonisko interesi par sabiedriskiem procesiem). Padomju formula "Brīdināt ne, sodīt"¹ darbojas un sekmīgi funkcionē viena tipa sabiedrībās, taču, lai veiksmīgi iedibinātu un ieaudzinātu citu "Brīdināt, ne sodīt", nepieciešams augsts tiesiskās apziņas līmenis ne tikai sodāmajā personā un sabiedrībā kopumā, bet arī, piemēram, konceptuālā valsts pieejas maiņā, attiecīgi neskatot samazinājumus ieņēmumos no iekasētajiem sodiem par konkrētās iestādes neprasmi sasniegt budžetā nospraustos mērķus.

Ir acīmredzami, ka prasība administratīvo pārkāpumu lietas izlemt stingri saskaņā ar likumu noliek mūsdienīgu tiesību piemērotāju grūtas dilemmas priekšā, ņemot vērā novecojušo sodu sistēmu. Valsts kontrole savos revīzijas ziņojumos ir konstatējusi, ka dažkārt iestādes mēdz piemērot mazāku administratīvo naudas sodu, nekā noteikts normatīvajā aktā. Stingrā saskaņa ar ideoloģiski novecojušu likumu rada krasu nesaskaņu ar mūsdienīgu tiesisko briedumu.