Foruma atklāšana un veto grozījumiem likumā "Par tiesu varu"

Jau iepriekš bija zināms, ka Valsts prezidents R. Vējonis gatavojas "Jurista Vārda" forumu atklāt ar uzrunu Latvijas juristiem par tiesiskuma principiālo nozīmi demokrātijas funkcionēšanā, kā arī valsts iekšējā un ārējā drošībā, tomēr pasākuma dalībniekus un klātesošos medijus pārsteidza negaidītais paziņojums, ar ko viņš nāca klajā uzrunas laikā, – R. Vējonis informēja par savu 10. novembra rītā pieņemto lēmumu neizsludināt un atdot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai grozījumus likumā "Par tiesu varu", kas paredz atcelt normas, kas pašlaik liedz tiesu priekšsēdētājiem ieņemt šos amatus vairāk nekā divus termiņus pēc kārtas. Savu lēmumu prezidents pamatoja, norādot, ka stipru demokrātisku sistēmu raksturo amatpersonu maiņa pēc noteikta termiņa, lai dotu iespēju arī citiem profesionāļiem uzņemties līdera lomu. Tas ļauj arvien vairāk tiesnešiem uzņemties atbildību par tiesu varas kopumā darbību un aktīvi iesaistīties tiesiskuma nostiprināšanā.

Tāpat savā uzrunā R. Vējonis atgādināja par žurnāla "Jurista Vārds" moto – labi zināmo principu "Viens likums, viena taisnība visiem", kas ir nemainīgi būtisks Latvijai un sabiedrībai. Ikvienam, kurš savu tiesību aizsardzībai vēršas tiesā, jābūt pārliecībai, ka likums un taisnība tiks nodrošināta visiem vienlīdzīgi. Visiem pieņemtajiem likumiem, tiesu nolēmumiem un iestāžu lēmumiem ir jāsekmē tiesiskums un likuma vara.

R. Vējonis atgādināja arī par īpašo jurista profesionālo atbildību: stipra tiesiskā sistēma un profesionāla juristu saime ir stipras valsts pamats. Juristiem ir īpaša atbildība par Latvijas valsti. Juristi ar savu darbu, profesionalitāti, darba ētiku, prasīgumu pret sevi un citiem vai nu sekmē tiesiskumu un likuma varu, vai to grauj. Juristu rokās ir likumu piemērošana un iedzīvināšana, kas var sekmēt sabiedrības uzticēšanos valstij vai – tieši pretēji – to postīt. Latvijai ir nepieciešams godprātīgs un profesionāls juristu darbs, kas stiprina mūsu valsti un likuma varu. Svarīgi, lai juristu darbā dominētu Latvijas un sabiedrības kopējās intereses. Kompromisi ar tiesiskumu nav iespējami – tie tikai vājina likuma varu un Latviju. Valsts prezidents arī novērtēja "Jurista Vārda" veikumu, norādot, kas tas ir aktīvs tiesiskās domas veidotājs un noderīgs forums ideju un pieredzes apmaiņai. Turklāt žurnāla darbības vadmotīvs "Par tiesisku domu un praksi!" ir veicinājis gan teorētisko atziņu formēšanos, gan ietekmējis tiesību piemērotājus. R. Vējonis arī uzsvēra, ka "Jurista Vārds" ir vērsts uz valsts tiesiskās sistēmas izaugsmi, ko apliecina arī šīs konferences tēmas un ambīcijas meklēt atbildes uz Latvijas tiesiskās sistēmas izaicinājumiem otrajā simtgadē. Tas ir svarīgi, jo tiesiskuma jomā darāmā Latvijā vēl ir ļoti daudz.

Uzrunas noslēgumā R. Vējonis izteica pateicību "Jurista Vārda" galvenajai redaktorei D. Gailītei par ieguldījumu stipras un tiesiskas Latvijas veidošanā.

LU rektors prof. I. Muižnieks uzrunā foruma dalībniekiem atgādināja Satversmē nostiprināto principu, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Uz to, viņaprāt, balstās arī "Jurista Vārda" darbība, jo žurnāls jau vairāk nekā 20 gadu garumā ir nesis plašā sabiedrībā tiesību normu skaidrojumus, idejas par jaunu normu attīstību, interpretāciju. Acīmredzot tas arī ir iemesls, kādēļ par šo pasākumu ir tik liela interese – Lielā aula ir pilna, un ir atnākuši ne tikai tiesību zinātnieki, bet arī daudzi no tiem, kas tiesību normas savā ikdienas darbā piemēro. I. Muižnieks arī norādīja, ka "Jurista Vārds" ir platforma tiesību kultūras attīstībai, dodot publikācijas iespējas gan vadošajiem tiesību praktiķiem un zinātniekiem, gan arī jaunajiem tiesību zinātnes censoņiem, kas nākotnē veidos Latvijas valsti.

Tāpat LU rektors aicināja apsvērt iespēju pārveidot žurnālu par starptautiski citējamu zinātnisku izdevumu, kas tiktu iekļauts starptautiskās datubāzēs un parādītu, ka Latvijas tiesību zinātne nav atrauta no Eiropas tiesībām, tā nedarbojas noslēgtā nacionālas valsts ietvarā, bet gluži pretēji – salīdzina savas attīstības iespējas un savu praksi ar citām pasaules valstīm, kā arī spēj ne tikai sev, bet visai pasaulei parādīt Latvijas juristu zinātnisko un teorētisko briedumu un informēt ārvalstniekus par to, kā attīstās tiesiskums Latvijas valsts otrajā simtgadē.

Žurnāla "Jurista Vārds" galvenā redaktore D. Gailīte klātesošos iepazīstināja ar foruma rīkotāju ieceri. Uz foruma afišas bija attēlotas divas koka lapas. Lielākā no tām varētu simboliski apzīmēt Latvijas valsts pirmos simts gadus. Šī lapa ir tikusi vēju plosīta, knapi noturējusies pie dzīvības koka, tomēr izdzīvojusi līdz šobrīd jau 99 gadiem. Bet mazā lapiņa patiesībā pagaidām vēl slēpjas pumpurā un varētu simbolizēt mūsu valsts nākamos simts gadus. Kāda izplauks šī dzīvības koka jaunā lapa – tas ir mūsu valsts pilsoņu rokās. Un juristu atbildība ir tieši šīs plaukstošās lapas tiesiskuma dzīsliņa.

D. Gailīte aicināja foruma dalībniekus atcerēties Latvijas valsts liktenī nozīmīgus juristus, tai skaitā, piemēram, 1917. gadā Valkā izveidotās Latviešu pagaidu nacionālās padomes priekšsēdētāju, vēlāko Latvijas Senāta locekli Voldemāru Zāmuelu, Tautas padomes un Satversmes sapulces priekšsēdētāju, pirmo Latvijas Valsts prezidentu Jāni Čaksti, Satversmes autorus un citus juristus, kas lika pamatus demokrātiskās Latvijas valsts tiesiskajai sistēmai; pēc tam – okupācijas apstākļos 1944. gadā – tie bija juristi, kas parakstījās zem Latvijas Centrālās padomes memoranda par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu; savukārt 20. gadsimta pēdējā desmitgadē – tie bija juristi, kas veicināja valsts neatkarības atgūšanu un, atbrīvojoties no vardarbīgi uzspiestajām padomju tiesībām, atgrieza Latviju tās normālajā vietā – Rietumu tiesību tradīcijā, tai skaitā atjaunoja Satversmes un Civillikuma darbību, kā arī ieveda Latviju Eiropas Savienības tiesību telpā.

Ar šiem piemēriem viņa rosināja domāt par juristu atbildību Latvijas nākotnes priekšā un uzdot sev jautājumu – kā attīstīsies un kā būtu jāattīstās Latvijas tiesiskajai sistēmai, valstij iesoļojot otrajā simtgadē? Lai Latvija būtu ilgtspējīga demokrātiska un tiesiska valsts, ir nepieciešama otrās simtgades vīzija, tai skaitā par tiesiskās sistēmas nākotni. Tikko kā iznākušajā "Jurista Vārda" tūkstošajā laidienā simts redakcijas uzrunāti Latvijas tiesībnieki katrs no sava skatpunkta ir vērtējuši Latvijas tiesiskās sistēmas pašreizējo situāciju un iezīmējuši risināmās problēmas un attīstības virzienus. Redakcijas ieskatā, tas ir labs pamats diskusiju sākumam.

Tieši tāda ir "Jurista Vārda" misija – būt par tiesībpolitisku diskusiju platformu – vietu, kur Latvijas tiesībnieki un tiesību politikas veidotāji runā atklātu, kritisku valodu un meklē problēmu risinājumus. Par godu žurnāla tūkstošajam laidienam, kas ir vēl nebijis sasniegums Latvijas juridiskās preses vēsturē, neklātienes domu apmaiņa, kas vairāk nekā 20 gadus norit "Jurista Vārda" lappusēs un jau ilgāku laiku arī portālā juristavards.lv, pēc redakcijas ierosmes pārcēlusies uz klātienes tikšanos – šo "Jurista Vārda" lasītāju un autoru forumu. D. Gailīte redakcijas vārdā pauda prieku, ka interese par šo pasākumu Latvijas juristu vidū ir tik liela, un tas, viņasprāt, liecina, ka Latvijas tiesībnieki grib domāt par savas valsts nākotni un ir gatavi aktīvi piedalīties tās veidošanā. Tāpat D. Gailīte uzvēra pasākuma formātu – tas organizēts kā forums jeb aktīva domu apmaiņa, nevis priekšlasījumu virkne, kur auditorija būtu tikai klausītāju lomā.

Pasākuma rīkotāju vārdā D. Gailīte arī izteica aicinājumu visiem pasākuma dalībniekiem un jebkuram citam Latvijas juristam – ne vien būt godprātīgam tiesību piemērotājam savā ikdienā, bet arī just atbildību par likuma varu, par tiesiskumu Latvijā kopumā. Bez tiesiskuma nevar pastāvēt demokrātiska valsts, bet bez demokrātijas nevar pastāvēt neatkarīga Latvijas valsts. Šo daudzkārt citēto jurista un Satversmes sapulces deputāta Jāņa Pliekšāna jeb Raiņa pravietisko atziņu der atkārtot vēl un vēlreiz. Arī Valsts prezidents R. Vējonis vairākkārt ir atgādinājis, ka tiesiskums ir ne vien valsts iekšējās, bet arī ārējās drošības jautājums. Nav šaubu, ka sabiedrības neapmierinātība ar tiesisko sistēmu, neuzticēšanās tai, nepilnīga likuma vara novājina jebkuru valsti. Vēl jo vairāk uzmanīgiem jābūt starptautiskās kārtības satricinājuma apstākļos, kā arī ņemot vērā to, ka ne vien ārpus Eiropas Savienības, bet pat vairākās tās dalībvalstīs pašlaik notiek likuma varas un demokrātijas faktiska demontāža.

D. Gailīte izteica pateicību visiem foruma finansiālajiem un organizatoriskajiem atbalstītājiem, kā arī pasākuma sesiju vadītājiem un dalībniekiem par gatavību rosināt domu apmaiņu par Latvijas tiesiskās sistēmas nākotni, kā arī izteica cerību, ka tūkstošais "Jurista Vārda" laidiens un šis pasākums kļūs par stimulu Latvijas juristiem līdzdarboties Latvijas tiesiskās sistēmas uzlabošanā.

 

Kāpēc vajadzīga tiesiskā (un tiesu) sistēma

Konferences pirmās sesijas mērķis bija skaidrot, kāpēc ir vajadzīga tiesiskā (un tiesu) sistēma. Šajā sesijā piedalījās Satversmes tiesas priekšsēdētāja, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, valsts kontroliere Elita Krūmiņa, LU Juridiskās fakultātes profesore Ilma Čepāne un LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, profesors Gundars Bērziņš, bet sesiju vadīja Eiropas Komisijas ģenerālsekretāra vietniece Ilze Juhansone.

Savu runu Satversmes tiesas priekšsēdētāja I. Ziemele uzsāka ar bažām par to, ka Latvijai šobrīd ir kritisks brīdis. Latvijā ir sasniegts noteikts labklājības līmenis, kur visiem vairāk vai mazāk ir labi, tāpēc ir grūti pacelties nākamajā līmenī. Taču viedoklis, ka viss jau tāpat ir gana labi, ir satraucošs.

Savukārt kā tiesiskās sistēmas šā brīža izaicinājumu viņa norādīja eiropeisku kvalitāti un patiesu vēlmi sasniegt eiropeisko diskursu. Pasaules tempi ir mainījušies digitalizācijas dēļ, un ir nepieciešami lieli iekšējie resursi, lai šo tempu varētu izturēt un tikt līdzi. I. Ziemeles ieskatā, Latvijai šobrīd pastāv lielas barjeras, lai paceltos nākamajā eiropeiskā līmenī.

Latvijai minētā mērķa sasniegšanu apgrūtina pasaulē pastāvošā lielā konkurence uz izcilajiem prātiem. I. Ziemele norādīja, ka Latvijai ar steigu ir jāatsakās no vieglprātīgas attieksmes pret izcilajiem prātiem, ir jāpanāk to uzturēšanās Latvijā. Kā vēl vienu problēmjautājumu I. Ziemele iezīmēja izglītības kvalitātes jautājumu, kā risinājumu saskatot profesūras nostiprināšanu klasiskā izpratnē. Nepieciešama patiesa tiesību zinātne. Tai ir liela nozīme tiesu darbā.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs I. Bičkovičs savā runā norādīja, ka tiesu sistēma, salīdzinot ar 20. gadsimta 90. gadiem, ir strauji gājusi uz priekšu un kopumā Latvija statistikas datos par tiesu sistēmas efektivitāti atrodas stabili pa vidu starp Eiropas valstīm, kā arī attīstība ir pozitīva. Viņš norādīja, ka Latvijas tiesu sistēmai ir trīs pamatmērķi, uz ko virzīties: tiesu neatkarības nostiprināšana, tiesu darba efektivizācija un tiesu autoritātes un uzticības tiesai stiprināšana.

Tiesu neatkarības nostiprināšanai ir jānotiek trīs līmeņos – attiecībā uz likumdevēju, nodrošinot likumdošanas stabilitāti, cieņpilnu attiecību ar varas atzariem veidošanā un katra tiesneša iekšējās sajūtās un pārliecībā. Savukārt, veicot tiesu darba efektivizāciju, nozīme ir ne tikai lietu izskatīšanas termiņiem, bet gan tam, lai, izskatot lietu tiesā, tiek sasniegts taisnīgs rezultāts. Šā jautājuma risināšanā liela nozīme ir tiesnešu apmācībām, kā arī profesionālu tiesu darbinieku piesaistīšanai, kas ir saistīts ar sāpīgo atalgojuma jautājumu. Bet tiesu autoritātes un sabiedrības uzticēšanās tiesai tiks stiprināta, sasniedzot pirmos divus mērķus. Papildus tam I. Bičkovičs norādīja, ka tiesa pēdējā laikā aktīvāk strādā ar sabiedrību, skaidrojot savu darbu, un tas jau ir nesis augļus.

Tieslietu ministrs Dz. Rasnačs savā runā pievērsās jautājumam par tieslietu sistēmas institūciju savstarpējo sadarbību un tās nozīmi, kā arī sabiedrības uzticības līmenim tiesu varai. Savā runā viņš norādīja uz Tieslietu ministrijas aktīvo sadarbību ar tiesu varu tiesiskuma stiprināšanai, uzteicot Tiesu administrācijas darbu tiesu sistēmas attīstības virzīšanā. Tāpat tieslietu ministrs uzsvēra Tieslietu padomes ciešo un veiksmīgo sadarbību ar izpildvaru.

Komentējot jautājumu par tiesnešu neatkarības stiprināšanu, Dz. Rasnačs norādīja, ka tas bieži vien ir saistīts ar papildu riskiem, par ko ne vienmēr tiek runāts: pārlieka tiesnešu neatkarība var novest pie tā, ka tiesu sistēma kļūst noslēgta un paaugstinās korupcijas riski.

Runājot par sabiedrības uzticību tiesu varai, Dz. Rasnačs prezentēja statistikas datus par pēdējiem 14 gadiem, kas parāda: kaut arī uzticība tiesu varai ir ar negatīvu rādītāju, tā tomēr ir augstāka nekā citiem valsts varas atzariem (parlaments, izpildvara), turklāt tā ir stabila un laika gaitā palielinās. Statistikas dati parāda arī to, ka Tieslietu padomes aicinājums tiesām vairāk runāt ar sabiedrību ir veicinājis sabiedrības uzticību tiesām.

Savas runas noslēgumā Dz. Rasnačs norādīja, ka izglītota sabiedrība ir pamatu pamats. Ja būs izglītota sabiedrība, tad būs attīstība, bet, ja būs attīstība, tad būs labklājība.

LU Juridiskās fakultātes profesore I. Čepāne savā runā pievērsās jaunajiem grozījumiem likumā "Par tiesu varu", kurus tieši foruma dienā, 2017. gada 10. novembrī, Valsts prezidents R. Vējonis nodeva Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. No vienas puses, grozījumi paredz būtiski stiprināt tiesu varas neatkarību, palielinot Tieslietu padomes kompetenci attiecībā uz tiesnešu atbrīvošanu no amata, tiesnešu stažēšanos un tiesnešu darba vietas maiņu, kā arī sekretariāta izveidi Tieslietu padomes darba atbalstīšanai. Taču, no otras puses, I. Čepāne norādīja, ka Latvijā tiesnešu pašnovērtējums ir kritiski zems, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm – katrs trešais tiesnesis izjūt spiedienu uz savu darbu. Šajā kontekstā I. Čepāne minēja vairākus problēmjautājumus likumprojektā.

Pirmkārt, viņas ieskatā projekta problēma ir "mūžīgie" tiesas priekšsēdētāji pirmās un apelācijas instances tiesās. Likumprojekts paredzēja, ka tiek atcelts ierobežojums tiesas priekšsēdētāja amata ieņemšanai vairāk nekā divus termiņus pēc kārtas. I. Čepānes ieskatā, šādos apstākļos tiesas vadībai var piezagties iedomība, lepnība un pašapmierinātība, kas kaitē tiesiskumam.

Tāpat, I. Čepānes ieskatā, nebija pamatoti likumprojektā paredzēt izņēmumus attiecībā uz darba stāžu tiesnešiem, kas vēlas strādāt Augstākajā tiesā vai apgabaltiesās, nesasniedzot 10 gadu stāžu, bet saņemot Tieslietu ministrijas atļauju ieņemt amatu augstākajās tiesu iestādēs. I. Čepāne arī izteica neizpratni par to, kāpēc, pieņemot likumprojektu, nav ņemti vērā Valsts prezidenta priekšlikumi, piemēram, par Tieslietu padomes priekšsēdētāja ievēlēšanu no Tieslietu padomes locekļu vidus, nevis amatu automātiski piešķirot Augstākās tiesas priekšsēdētājam.

Valsts kontroliere E. Krūmiņa savā prezentācijā runāja par secinājumiem, kas izdarīti Valsts kontroles nesen veiktajā tiesu efektivitātes auditā. Audits ir veikts, pārbaudot tiesu darbībai pieejamo resursu atdevi – pārbaudot ieguldījumu pārvēršanu gala produktā, kas ir tiesas process maksimāli īsākā termiņā.

E. Krūmiņa norādīja, ka resursu ieguldījumu valsts institūcijās bieži vērtē, skatoties uz ieguldījumu pret IKP uz vienu cilvēku. Latvijā šis rādītājs ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. E. Krūmiņa norādīja, ka laika posmā no 2010. gada līdz 2016. gadam izdevumi tiesu varas institūcijām ir pieauguši par 50 %, tiesu budžetam (bez Augstākās tiesas) sasniedzot 52,6 milj. eiro.

Pārbaudot šo ieguldījumu atdevi, ir jāvērtē sabiedrības novērtējums tiesu varas institūcijām. E. Krūmiņa norādīja, ka tiesām tas tiešām ir augstāks nekā citiem varas atzariem, taču arī tā sabiedrības daļa, kas tiesu varai neuzticas, ir ļoti liela. Cēlonis, valsts kontrolieres ieskatā, tam ir ilgie lietu izskatīšanas termiņi un bieži vien nesaprotamie spriedumi.

Nākotnē tiesu varas institūcijām būtu jāmazina uzkrāto lietu skaits, kā arī jānodrošina profesionāls personāls. E. Krūmiņa norādīja, ka arī turpmāk Valsts kontroles redzeslokā būs šie jautājumi, jo tie ir svarīgi ne tikai Latvijas valstij, bet arī tās sabiedrībai.

LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, profesors G. Bērziņš savā runā vērtēja tieslietu sistēmas ietekmi uz ekonomistu darbu. Ar piemēriem no uzvedības ekonomikas pētījumiem G. Bērziņš ilustrēja formulējuma nozīmību, lai sasniegtu noteiktu mērķi. Tāpat tika minēta bikstīšanas (nudging) metode, kas tiek lietota, lai panāktu noteiktu personas rīcību. Minētais iespējams ļautu tiesiskumu sasniegt arī ar citām metodēm.

Viņš norādīja, ka personas neuzticas lietām, ko nesaprot. Piemēram, šobrīd pat ir grūtības bez īpašu kalkulatoru palīdzības aprēķināt bruto un neto algu. Viņa ieskatā, Latvijā tiek radītas pārāk sarežģītas sistēmas un tiek aizmirsts, ka vienkāršībā slēpjas ģenialitāte.

Profesors G. Bērziņš norādīja, ka ekonomikā vienmēr tiek vērtēta potenciālā peļņa un risks, taču Latvijā lielāka uzmanība tiek pievērsta peļņas sadaļai. Taču Latvija būtu jādomā par summāro risku samazināšanu, kas veicinātu investīciju ienākšanu Latvijā. Tāpat profesors G. Bērziņs atgādināja, ka tieslietu sistēma pati par sevi nerada pievienoto vērtību – tā tikai atbalsta ekonomiku. Taču šobrīd ar tieslietu sistēmām valstis konkurē attiecībā uz investīcijām. Tieslietu sistēmas uzlabošana var veicināt Latvijas ekonomiku.

Pirmās sekcijas dalībnieku prezentācijām sekoja diskusija starp foruma un sesijas paneļa dalībniekiem, kurā tika diskutēts jautājums par tiesnešu atsevišķo domu izpētes nepieciešamību, rakstveida procesa ieviešanas limitiem un iemesliem, kāpēc tiesu sistēma vispār nepieciešama, kā arī apspriestas sesijas dalībnieku atziņas.

Sesijas beigās savā replikā profesors G. Bērziņš norādīja, ka jāgatavojas digitalizācijai – ja kaut ko varēs algoritmizēt, tas noteikti tiks darīts. Kā izaicinājums tika norādīts arī mākslīgā intelekta tiesiskā regulējuma izstrāde. I. Čepāne savā replikā norādīja, ka normatīvajiem aktiem un spriedumiem ir jābūt saprotamiem, taču ir savas robežas jurisprudences specifikas dēļ. Tāpat I. Čepāne komentēja tiesnešu disciplinārlietu rezultātus, kas parāda, ka kolēģus ir grūti sodīt. Savukārt I. Bičkovičs savā replikā uzsvēra, ka ekonomika uz papīra Latvijā attīstās ļoti strauji, taču sabiedrība to neizjūt. Tas attiecas arī uz tiesnešu un tiesu darbinieku atlīdzības jautājumiem.

I. Ziemele savā noslēdzošajā replikā norādīja uz nepieciešamību stiprināt tiesību zinātnes neatkarību. Latvijā juristiem šobrīd ir daudz iespēju strādāt advokātu vai juridiskajos birojos, tāpēc zinātne ir sadrumstalota. To lielā mērā ietekmē tas, ka nav noteikts, kā veidojas profesūra. Tāpat viņa norādīja, ka Latvijas tieslietu sistēmas centrā ir jābūt tiesnesim, kas ir eiropeisks, jaunākās tiesību atziņas zinošs. Tiesnesis kā centrālā figūra dialogā ar ES tiesām, citiem varas atzariem un sabiedrību. Tas ir izaicinājums Latvijas nākamajiem 100 gadiem.

 

Tiesiskā sistēma un tautsaimniecība: sabiedrotie vai pretinieki

Konferences otrās sekcijas tēma bija tiesiskā sistēma un tautsaimniecība, vērtējot, vai tās ir sabiedrotie vai pretinieki. Šajā sekcijā piedalījās Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš, uzņēmējs un jurists Didzis Dejus, Satversmes tiesas padomniece Dita Plepa, ZAB "Fort" partneris, zvērināts advokāts Sandis Bērtaitis, ZAB "Vilgerts" partnere, zvērināta advokāte Jūlija Jerņeva un Notariāta institūta direktors Gatis Litvins, bet sesiju vadīja Latvijas Bankas padomes loceklis Edvards Kušners.

Ievadot tēmu, E. Kušners īsumā izklāstīja ceturtās industrializācijas rezultātu prognozes. Tā noteikti ir saistīta ar darbavietu zaudēšanu – pieticīgākās prognozes rāda, ka darbu varētu zaudēt 20–40 % strādājošo, bet radikālākā versija paredz, ka automatizācijas rezultātā darbu zaudēs 50–70 % strādājošo. Tādēļ liekā sabiedrības daļa kļūs par patērētājiem, kas iztiks tikai no resursu pārdales. Tāpat tika norādīts uz to, ka uzņēmējiem pazūd robežas preču pārdošanai un pakalpojumu sniegšanai.

Vienlaikus šī industrializācija ir saistīta ar daudz nezināmiem un nenoregulētiem tiesiskiem jautājumiem. E. Kušners iezīmēja divas metodes tiesiskā regulējuma izstrādei:

1) smilšu kastes princips, kad tiesiskais regulējums tiek izstrādāts vēlāk, pirms tam novērojot un pārbaudot, kā strādā jaunie biznesi;

2) atvērtā tiesiskā regulējuma izveide, definējot sabiedrības intereses, ko valsts aizsargā, nevis dzīves situācijas. Tas gan nozīmē sarežģītāku piemērošanu, jo prasa augstāku normu piemērotāja intelektu.

Tāpat kā nozīmīgs aspekts ir jāņem vērā tas, ka jaunie uzņēmēji neiet lobēt savas vajadzības, bet gan izvēlas tiesisko sistēmu, kur jau šobrīd viņu biznesam ir vieglāk.

E. Kušners kā problēmu norādīja to, ka visu Latvijā cenšas regulēt ar rakstītajām normām, kam pamatā ir PSRS tiesību sistēmas pieredze, kur viss tika normatīvi regulēts. Taču caur normatīvismu zūd tiesiskums un tas legalizē birokrātiju. Kā labo piemēru E. Kušners minēja Satversmes preambulu, kas paredz vadlīnijas, nevis normatīvi noregulē jautājumus.

E. Kušners savā prezentācijā norādīja arī uz medijos atspoguļoto sabiedrības attieksmi pret normatīvo regulējumu. Kad normatīvais regulējums traucē biznesam, tas izsauc sabiedrībā lielu sašutumu. Taču gadījumā, ja bizness netiek regulēts un tā rezultātā kādam tiek nodarīts kaitējums, tiek meklēta ierēdņu vaina.

Kā vēl vienu problēmjautājumu E. Kušners iezīmēja likumdevēja glorifikāciju un likumdevēja gribas skaidrošanu gadījumā, kad tādas nemaz nav bijis. Normatīvo aktu mērķu definēšana ļautu šo jautājumu atrisināt.

Satversmes tiesas padomniece D. Plepa savā prezentācijā stāstīja par Satversmes tiesas praksi attiecībā uz likumdošanas kvalitātes izvērtēšanu. Satversmes tiesa noskaidro, vai likumdevējs ir radījis tiesisku likumu un likumdošanas kvalitāte ir viens no elementiem, kas palīdz to noskaidrot.

Satversmes tiesas pieredzes apskatu D. Plepa strukturēja, izdalot piecas lietu kategorijas atkarībā no normu pieņemšanas kārtības, no kurām katrā Satversmes tiesai ir atšķirīga pieeja un pieredze. Piemēram, patstāvīgajām iestādēm ir ļoti skaidras normas, kas ir saistītas ar šīm iestādēm doto ļoti precīzo pilnvarojumu. Savukārt pašvaldību izdotie saistošie noteikumi rada lielas problēmas, jo tie bieži vien dublē likumus vai pat ir izdoti ultra vires.

Satversmes tiesas spriedumos labas likumdošanas princips ir daudz analizēts, un ir secināts, ka tas ietver uzklausīšanu. Taču praksē normatīvie akti tiek pieņemti steigā bez Saeimas Juridiskā biroja iesaistīšanas.

Satversmes tiesas spriedumos labas likumdošanas principu ievērošana tiek pārbaudīta, izskatot normu pieņemšanas procedūru, vai norma ir pienācīgi izsludināta un vai norma ir skaidra, proti, vai persona var saprast tās sekas. Solidaritātes nodokļa lieta ir paraugs šo trīs elementu analīzei.

Savas prezentācijas noslēgumā D. Plepa norādīja, ka Satversmes tiesas spriedumu izpilde ir neefektīva; ir novērojams, ka bieži vien pēc kāda laika jau vienreiz izlemtie jautājumi nedaudz citā formā atgriežas Satversmes tiesā. Tāpat Satversmes tiesas spriedumi ir efektīvi instrumenti, ar ko var mainīt tiesību sistēmu, bet ir jāatceras, ka Satversmes tiesas process pēc būtības ir vairāk kļūdu labošanas instruments.

Uzņēmējs un jurists D. Dejus savā prezentācijā stāstīja par prakses piemēriem, kur tiesiskais regulējums ir radījis grūtības. Viņš norādīja, ka šobrīd veidojas ļoti daudzas jomas, kurās latviešu valodā neko nevar izlasīt, piemēram, par blokķēdēm (blockchains), imigrācijas jautājumiem, personas datu nodošanu uz ārvalstīm.

Viņš uzsvēra, ka Latvija nav pasaules centrs, taču, lai tam tuvotos, ir jāievēro, ka mūsdienās nav lielas un mazas valstis, bet ir ātras un lēnas valstis. Latvijai ir jācenšas būt ātrai valstij, ievērojot pasaules izmaiņas, kas attiecas uz ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Latvijai jācenšas būt pirmajai, ieviešot jaunu regulējumu, kas pielāgots šīm izmaiņām un tendencēm. Pie šīm tendencēm ir jāmin, ka taustāmas preces vairs nebūs, nodokļu jautājums ir ļoti neskaidrs, notiek intelektuālā īpašuma koncepta izmaiņas un jaunuzņēmumi (start-up) ir nozīmīgs veids, kā bizness izzina sabiedrību.

Savas prezentācijas noslēgumā D. Dejus norādīja, ka investīciju virzību nosaka tas, kur ir tehnoloģijas un atbilstošs normatīvais regulējums, vai arī vakuums, bet par attiecīgo biznesu neviens netiek sodīts.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja V. Krūmiņa prezentācijā dalījās ar savām atziņām par tautsaimniecību un normatīvo regulējumu. Viņas ieskatā, ar normatīvo regulējumu ir tendence noņemt atbildību no cilvēkiem.

Vērtējot šo jautājumu, V. Krūmiņa ir secinājusi, ka izglītībā, kas ir fundamentāli nozīmīga, ir vairākas problēmas. Skolās netiek iemācīts, kas ir valsts, atbildība par valsti, kā katrs iekļaujas valstī, kāpēc nodokļi ir jāmaksā.

Kā cēloni normatīvā regulējuma negatīvai ietekmei uz tautsaimniecību V. Krūmiņa norādīja likumatkarīgus tiesību normu piemērotājus. Pie tā ir vainojamas ne tikai tiesas, bet arī paši komersanti, kas var ietekmēt normatīvo aktu pieņemšanu. To ietekme nav vērsta uz godīgu strādāšanu, bet, lai viss tiktu pakārtots peļņai.

Tāpat problēmas rada tas, ka ministrijās, kas sagatavo normatīvos aktus, nav institucionālās atmiņas. Tās nestrādā kā likumu sargātājas, bet gan kā likumu grozītājas, bieži vien mainīgās vadības ietekmētas. V. Krūmiņa kā problemātisku jautājumu izcēla arī normatīvo aktu radītāju nepietiekamās zināšanas. Likuma atkarīgie apjūk, ja likuma tekstā kaut kas nav tieši ierakstīts, turklāt likuma piemērotājs baidās no vadības, sabiedrības un medijiem, kas jautās: "Kur tas ir rakstīts?"

Savas runas noslēgumā V. Krūmiņa aicināja kritizēt tiesas nolēmumus, nebaidīties to darīt.

Notariāta institūta direktors G. Litvins savā prezentācijā centās noskaidrot, vai ir problēmas ar normatīvo aktu plūdiem un vai tās ir apzinātas, noteikt atbildības dalījumu starp likumdevēju un piemērotāju, kā arī izvērtēt, kādas ir alternatīvas normatīvo aktu plūdiem.

Attiecībā uz normatīvo aktu plūdiem gan juristi, gan arī likumdošanas procesā iesaistītās personas ir atzinušas, ka Latvijā ir šādas problēmas. Valdība pirms trīs gadiem pat apstiprināja vadlīnijas, normatīvo aktu plūdu mazināšanai, taču pēc šo vadlīniju pieņemšanas pieņemto normatīvo aktu skaits nav mazinājies, bet gan tieši otrādi – palielinājies.

Ievērojami normatīvo aktu plūdi bija saistīti ar eiro ieviešanu. Tāpat digitalizācijas un digitālā procesa ieviešana paralēli papīra procesam normatīvo aktu plūdus nemazinās. Sagaidāms, ka būs arī daudzas citas digitalizācijas radītas problēmas, kas būs jānoregulē.

Attiecībā uz atbildību par normatīvo aktu plūdiem jānorāda, ka tas ir jautājums par rakstveida regulējumu un tiesību principu sabalansēšanu. Latvijai ir ļoti lakoniska Satversme, bet visus citus jautājumus ir vēlme detalizēti noregulēt. Taču būtu jābūt tā, ka likuma piemērotājs pats spēj atrast risinājumu. Lai to varētu izdarīt:

1) tiesību principiem ir jābūt skaidri noteiktiem katrai tiesību nozarei;

2) jāveic ex ante un ex post likumdevēja gribas analīze;

3) tiesību piemērotājiem ir jābūt ar kvalitatīvu juridisko izglītību;

4) jāapsver valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pieejamības paplašināšana;

5) tiesību zinātnei ir jābūt spēcīgi organizētai; ja paši to nevar nodrošināt, tad jāapsver iespēja pieslieties kādai spēcīgākai tiesību sistēmai.

Kā alternatīvas normatīvam regulējumam G. Litvins piedāvāja:

1) bikstīšanu, piemēram, regulāri sūtot sms, kas atgādina par nepieciešamību samaksāt sodus, brīdinājuma teksta formulējuma mainīšana uz personiskāku;

2) finanšu pamudinājumi līdzīgi kā nodokļa pacelšana alkoholam, lai mazinātu alkoholismu;

3) pašregulācija, nozaru asociācijām pašām izstrādājot regulējumu.

Zvērināts advokāts S. Bērtaitis savā prezentācijā pievērsās jautājumam par biznesa un valsts savstarpējo mijiedarbību, norādot, ka bizness arī grib organizāciju un stabilitāti.

Ir divi ceļi, kā to sasniegt – centralizācija, visu regulējot normās, un decentralizācija, jautājumu risināšanu nododot normu piemērotājam. Decentralizētam likumdevējam ir jāuzticas normu piemērotājam, ir jādod tam rīcības brīvība un novērtējuma brīvība. Tas gan ir saistīts ar zināmu risku, jo nepieciešama ļoti augsta normu piemērotāja kvalifikācija, kas Latvijā ir problemātiski. Turklāt noteiktās jomās tiek sagaidīts detalizēts un konservatīvs regulējums, piemēram, īpašuma tiesību jautājumos. Taču ir daudzi jautājumi, kuros no uzņēmēju puses tiek sagaidīta decentralizācija.

S. Bērtaitis norādīja, ka bizness sagaida skaidru tiesisko regulējumu, bet gadījumā, kad valsts pārvaldei ir liela rīcības brīvība, tiek sagaidīta palīdzība no iestāžu puses orientēties noteiktos jautājumos. Vēlams, lai iestāde iesaistītos dialogā par rīcības brīvības izlietošanas iespējām, lai uzņēmējs attiecīgi varētu plātot un pakārtot savu rīcību.

Zvērināta advokāte J. Jerņeva savā runā piebilda, ka problēmas ar pārlieku normatīvismu skar ne tikai uzņēmējus, bet arī advokātu birojus. Kā piemēru viņa minēja problēmas publiskajos iepirkumos, ko rada tāds maznozīmīgs apstāklis, ka advokātu birojiem nav reģistrācijas numuru, bet gan tikai nodokļu maksātāju numuri.

Kā labu paraugu lakoniskam normatīvajam regulējumam, kas paredz daudz interpretācijas iespēju, J. Jerņeva minēja Konkurences likumu, kurā materiālās tiesības satur tikai trīs normas. Taču, neskatoties uz to, iestāžu lēmumi un tiesu prakses atziņas norāda, ka iestādes šīs normas māk piemērot un var piemērot. Tas parāda, ka ir iespējama decentralizācija un lielākas kompetences nodošana tiesību piemērotājam.

Savas runas noslēgumā J. Jerņeva norādīja, ka tiesvedības būtu ātrākas, ja iestāžu prakses materiāli būtu visiem pieejami un notiktu savstarpēja dalīšanās ar tiem. Viņas ieskatā, bieži vien problēmsituācijām jau ir risinājums, kas jau kādas citas lietas sakarā ir ietverts iestāžu lēmumos.

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs G. Bērziņš savā runā stāstīja par to, kā Saeimā tiek mēģināts mazināt normatīvo aktu plūdus. Taču viņš norādīja, ka tas nav vienkārši, jo ir nepieciešama domāšanas un attieksmes maiņa.

Kā piemēru G. Bērziņš minēja valdības lēmumu, ar kuru tika ierobežota Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa, kurš pārcietis aptuveni 150 grozījumus, grozīšana, atļaujot to noteiktā periodā vai ārkārtas gadījumos. Iespējams, ka arī attiecībā uz Civilprocesa likumu un Kriminālprocesa likumu būtu jānosaka moratorijs jaunu grozījumu veikšanai.

Taču vienlaikus viņš norādīja, ka likumdevējam tomēr ir jāuzklausa arī darba grupas, kas izsaka priekšlikumus normatīvo aktu uzlabojumiem. Juridiskā komisija gan normatīvo aktu plūdus cenšas pēc iespējas ierobežot.

G. Bērziņa ieskatā, normatīvo aktu preambulas būtu solis pareizajā virzienā, bet tas neatrisinās visas problēmas. Kā piemēru viņš minēja regulu par maksātnespējas procedūrām, kuras preambulas dažāda interpretācija noveda pie nepieciešamības to grozīt.

Civillikuma saistību tiesību regulējumu G. Bērziņš minēja kā lakoniska tiesiskā regulējuma paraugu, kas spēj labi darboties arī mūsdienās, pat neskatoties uz dažkārt arhaisko valodu. Bet kā šķērsli lielākai valsts iestāžu rīcības brīvībai un iniciatīvai G. Bērziņš norādīja bailes no Valsts kontroles.

Vēl savā runā G. Bērziņš minēja gala anotāciju kā instrumentu likumdevēja gribas atspoguļošanai, kam būtu jāsniedz ievērojama palīdzība tiesību normu piemērotājiem, kā arī Valsts padomes izveides ideju, par ko sagaidāma diskusija.

Arī pēc šīs sesijas dalībnieku prezentācijām sekoja diskusija ar klausītājiem un sesijas dalībnieku starpā. Diskusijā iesaistījās arī Satversmes tiesas tiesnesis Aldis Laviņš, komentējot sesijas dalībnieku secinājumus. Viņš norādīja, ka vispārīgākas tiesību normas, ietverot ģenerālklauzulas, varētu biznesa vidi padarīt atraktīvāku un uzņēmējiem pievilcīgāku. Taču vienlaikus ir jāņem vērā, ka vispārīgākas normas ir sarežģītākas un grūtāk piemērojamas. Tāpat, viņa ieskatā, pārlieka vēlme visu regulēt normatīvi ir saistīta ar valsts neuzticēšanos, pie kā ir vainojama pati sabiedrība. Sabiedrībā ir "stilīgi" likumu apiet, un šī attieksme likumdevēju ierauj aplī, spiežot kazuistiski regulēt noteiktus jautājumus.

D. Plepa savā replikā norādīja, ka likumi ir palikuši sarežģītāki, taču tiem jābūt tādiem, ko ar jurista vai juridisko metožu palīdzību tomēr varētu saprast. Tāpat viņa atzīmēja, ka Satversme ir lakoniska un vienlaikus dinamiska, un aicināja būt ambicioziem un sasniegt augstus mērķus.

Otrās sesijas noslēgumā E. Kušners citēja Mārtiņu Luteru, kurš ir teicis, ka vārdi kalpo jēgai, nevis otrādi. Savukārt otrās sesijas ietvaros gūtās atziņas rāda, ka varbūt ir pienācis laiks normatīvo aktu reformācijai.

 

Jurists digitālajā laikmetā

Foruma trešo daļu Valsts prezidenta padomnieks un LU Juridiskās fakultātes docents Jānis Pleps atklāja ar atgādinājumu, cik mūsdienu populārās tehnoloģijas ir atkarīgas no elektrības un interneta pieejamības. Atsaucoties uz Reformācijas svētku piecsimtgadi, kur lielu lomu savā laikā spēlēja vācu mūks M. Luters, J. Pleps izcēla šī mūka darbību ar tam laikam jaunāko tehnoloģiju izmantošanu savas domas izplatīšanai pasaulē, pielīdzinot M. Luteru blogeriem un pieļaujot, ka pasaule ir nākamo līdzīga apmēra izmaiņu priekšā. Diskusijas dalībnieki interesantā un padziļinātā diskusijā aplūkoja esošo tehnoloģiju progresa līmeni, kā arī izcēla tās vērtības, kuras nekādā gadījumā nebūtu atstājamas pilnīgā tehnoloģiju aprūpē.

Tiesu administrācijas direktors Edvīns Balševics prezentācijā "Tieslietas laikmeta griežos – mākslīgais intelekts" iepazīstināja ar viņa vadītās iestādes veikumu tiesu darbā un citos atbalsta funkciju jautājumos, uzskaitot dažādus informācijas tehnoloģiju rīkus, kuri vairumam praktizējošo juristu ir vai nu pašsaprotami, vai vismaz labi zināmi: manas.tiesas.lv, izsoles.ta.gov.lv, zemesgramata.lv, darbinieku pašapkalpošanās portāls utt.

Pievēršoties konkrētu IT rīku lietderībai praktiskajā dzīvē ne tikai juristu, bet jebkura iedzīvotāja ikdienā, E. Balševics pievērsās elektronisko izsoļu sniegtajām iespējām. Tehnoloģijas nodrošina, ka dalība izsolēs ir primāri atkarīga tikai no tās dalībnieku finanšu līdzekļiem, nevis no iespējas apmeklēt dažādas pilsētas un vietas (ierobežots laika resurss) fiziskai dalībai katrā no izsolēm. Pievēršoties biznesa inteliģences un robotizācijas ciešajai pastāvēšanai, apskats par aktuālajiem tematiem ietvēra robotizāciju dažādu apskatnieku versijās. Bloomberg ieskatā, tās profesijas, kuras visdrīzāk varēs aizstāt robotizācijas rezultātā, ir, piemēram, veikalu pārdevēji un grāmatveži. Savukārt tiesnešu aizstāšana vērtēta kā "vidēji" iespējama. Interesanti, ka jurista un bērnu psihologa aizstājamība ar robotiem novērtēta ļoti zemu. Tajā paša laikā, pēc CNBC uzskatiem, juristu aizstāšana ar robotiem jau tiek pieļauta kā daudz reālāka.

LU Juridiskās fakultātes dekāne, asociētā profesore Anita Rodiņa pastāstīja par jaunās paaudzes attiecībām ar tehnoloģijām studiju procesā. Neraugoties uz tehnikas progresu, A. Rodiņa uzsvēra: "Juristi ir, bija un būs, bet dators un datorsistēmas būs juristu labākais draugs!" Kā spilgts piemērs tika minēta viedpulksteņu popularitāte – novērota tendence, ka studenti pārbaudījumu laikā izteikti daudz "skatās pulkstenī". Saistībā ar tehnoloģiju progresu dekāne norādīja, ka augstskolai jāsagatavo speciālisti, kuri būs spējīgi atrast darbu, pretstatot dinamiskās un mainīgās dzīves prasības ar atziņu, ka juridiskās zinātnes tiek uzskatītas par konservatīvākām uz jau tā konservatīvo akadēmisko izglītības iestāžu fona. Empīriskā izglītība un ideālais absolvents – šo mērķu vārdā, saskaņā ar A. Rodiņas teikto, tehnoloģija varētu būt izcils palīgs studiju procesā, ja to pareizi izmanto.

Jau šobrīd studentiem tiek piedāvāta e-studiju platforma ar lekciju materiāliem un citu nepieciešamo informāciju. Saistībā ar iespēju digitalizēt studiju procesu vēl vairāk, dekāne vērš uzmanību uz iespējamām ēnas pusēm, uzdodot jautājumus pārdomām: vai ir pareizi rīkot kontroldarbu, ļaujot studentam atbildēt veselu dienu; vai, atbildot uz jautājumiem ar "jā / nē / nezinu", attiecīgais students ar to būtu pelnījis jurista diplomu?

Saistībā ar izglītības iestādes iespējām nodrošināt savu interešu aizsardzību, izcelts intelektuālā īpašuma noplūdes risks (lekcijas ierakstu nonākšana publiskajā telpā utt.) un datoru izmantošana negodīgo studentu ierobežošanā. Piemēram, plaģiātu ķeršanas sistēma nav uzskatāma par ikdienā uzticamu sabiedroto. Dators nespēj domāt loģiski, tāpēc studenti spēj apiet šos "ķērājus". Tāpat ne visas augstākās izglītības iestādes ir pievienojušās šai sistēmai un tajā nav ielādēti visi darbi, tāpēc salīdzināmā bāze ir ierobežota. Visbeidzot, izaicinājums ir saistībā ar vērtību sarindošanu un tālāko rīcību neatbilstības konstatēšanā – saprātīgam tiesību normu piemērotājam ir jālemj par atbilstošākajiem soļiem.

Izceļot cilvēka faktoru tehnoloģiju izmantošanā, A. Rodiņa norāda uz izaicinājumiem pareizā pieejamo rīku un informācijas izmantošanā. Mūsdienu fenomens, ka cilvēki "sēž datorā" vai "sēž telefonā", un tas, ka visi mācību materiāli ir pieejami elektroniski, nozīmē daudz iespēju, bet rada arī problēmas: ir nepieciešama arī resursu apzināšanās un interese tos izmantot (ar to saprotot laika menedžēšanu, ko pavada internetā). Universitātei metodiski būtu jāparāda, kā strādāt ar sistēmām. Tehnoloģiju klātbūtne var radīt ilūziju, ka viss būs labi – pat lekciju neapmeklējot un izlasot tikai elektroniskos materiālus, materiālus tikai nokopējot – tomēr ar to nepietiek un tas neaizstāj ieguldīto darbu. Tāpat aktuāla ir problēma par materiālu pavairošanu (studenti ievieto mācību materiālus "savā" lapā, kurai piekļūst arī citi, tāpat sastopama prakse skenēt un dalīties ar grāmatām – aizsargājamiem autoru darbiem).

Vienotā valsts eksāmena iespējamā kārtošana elektroniskā vidē, dekānes ieskatā, būs papildu izaicinājums sagatavot studentu, kas ne tikai pārzina visu studiju programmas saturu, bet arī prot pietiekami ātri rakstīt elektroniskā vidē.

Juridiskā biroja "Cleary Gottlieb" advokāts Andris Rimša dalījās pieredzē par datu nozīmi juridisko pakalpojumu biznesā, ko lielā apjomā neizbēgami provocē mūsdienu tehnoloģiju realitāte. Kā piemēru A. Rimša nosauca tiesvedību, kurā advokāti sagatavojuši datus piecu terabaitu apjomā. Raugoties uz šo fenomenu no tiesību teorijas viedokļa, aplūkots juridiskais siloģisms – datu pārpilnības laikmetā šis darbs ietver vairākus starpdisciplināru jautājumus. Konkurences tiesībās nu jau ierasts, ka varas iestāžu operatīvo darbību primārais mērķis ir IT nodaļa, nevis juristi. Atzīstot, ka ar labām juridiskām zināšanām ir par maz, jāsecina – juristiem jāprot strādāt ar datiem, sākot no vienkāršām programmām (piem., Excel) – lai mācētu strādāt komandā; tāpat jāprot strādāt ar informācijas meklētājiem.

Juridisko pakalpojumu pircēji vairs nav gatavi maksāt par abstraktu tiesisko apstākļu analīzi – tiesību normu zināšana un interpretēšana ir pašsaprotama, tāpēc maksāt ar savu naudu klienti ir gatavi tikai par reālu normu piemērošanu. Dažādos procesos informācijas iegūšana, apstrādāšana un analizēšana tiek novērtēta tikai tad, ja klientam pasniegta saprotamā veidā un uz tā pamata var darboties tālāk.

Klientu apkalpošanā, A. Rimšas ieskatā, automatizācija var aizstāt vien dažas no jurista darbībām. Advokātu biroji automatizācijas rīkus klientiem šobrīd pārdod kā pievienoto vērtību, lai gan pastāv aptuveni 20 % kļūdas precizitāte, ko vairums privātu un publisku iestāžu gatavas akceptēt, jo apjoms un izpētes lauks ir ar plašāku tvērumu.

Kā tehnoloģiju trūkums jāmin robotu un automatizācijas nespēja saprast tiesību normas – tas, kas nereti izaicina un tracina juristus, rada viedokļu atšķirības un tāpēc acīmredzot šīs darbības nevarēs tikt nodotas robotiem un mākslīgajam intelektam. Kā vienkāršākais un plaši sastopams piemērs minēta policistu aizstāšana uz autoceļiem – faktisko apstākļu konstatēšanu veic fotoradari, bet par tiesību normu piemērošanu jautājums var palikt atvērts cilvēka vērtējumam. Arī robežkontrole vairākās lielākajās Eiropas lidostās nu jau notiek automatizēti, kas izpaužas, ceļotājam vienkārši uzrādot ceļošanas dokumentu ierīcei.

Eiropas Savienības Tiesas (EST) tiesnesis Egils Levits mākslīgajā intelektā saskata draudus demokrātijai. Ja tiesneši neprot un nevar izmantot advokātu sagatavoto datu gūzmu, tad visai tehnoloģijai zūd jēga. Ja šobrīd EST informātikas departamentā darbinieku skaits ir salīdzināms ar tiesnešu skaitu, tad mazāki advokātu biroji nevar atļauties to, ko var atļauties lielie, radot koncentrācijas risku un konkurences vājināšanos.

E. Levits nodalīja izjūtas kā cilvēka īpašības, ko dators nevar aizstāt. Ņemot vērā, ka jēgu var piešķirt tikai cilvēks, demokrātija darbojas no cilvēku brīvās gribas un juristi to pieņem pašsaprotami, pat ja cilvēks līdz zināmai robežai ir prognozējams un paredzams. Gribas izteikumu konfliktu ir iespējams ietekmēt no ārpuses. Nebrīvā griba (laupīšanas situācija) liekama blakus ietekmējamai gribai. Bikstīšana (piem., automašīna signāls par drošības jostas nostiprināšanu), kas parādījās 20. gadsimta 90. gados, mūsdienās digitālajā vidē kļūst komplicētāka – kaut vai Google prakse datu aizsardzības jautājumos, lai saņemtu lietotāju piekrišanu. Tāpat novērošana tiešā veidā (kameras) kļūst komplicētāk saskatāma, ja notiek netiešā veidā (caur datoru vai telefonu), un jautājums ir tikai daļēji izprasts un noregulēts.

Vienīgais juridisko nozari nepārstāvošais šīs diskusijas dalībnieks, LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Normunds Grūzītis prezentācijā "Izskaitļojamie likumi un līgumi, roboti – juristi?" norādīja, ka jaunuzņēmumi juridisko lietu jautājumos šobrīd aptver plašu aspektu loku. Paraugoties uz juridisko jautājumu risināšanu no tehnoloģiju lietpratēja puses, N. Grūzītis uzsvēra iepriekš izveidota klasifikatora nozīmi. Tas ir, tikai klasificēšana ne vienmēr palīdz, jo nepieciešams izskaidrojams un interpretējams saturs. Juristi varētu kļūt par programmētājiem, jo gan līgumi, gan programmatūra ir uzrakstāmi kā biznesa procedūra. Šādā kontekstā galvenā atziņa par sliktu datoram ir tāda, ka dators nedomā, lai gan spēj spriest un secināt. Ja šobrīd klientu nauda nonāk pie juridiskajiem birojiem, kas tikai daļu naudas novirza tehnoloģijām, un akadēmiskā vide maz no tā iegūst, tad jaunuzņēmumi tēmē uz naudas plūsmas novirzīšanu pa taisno no klienta uz tehnoloģiju attīstību, neiesaistot juridiskos birojus kā starpniekus un potenciāli vairāk veltot arī zinātniskajai attīstībai.

 

Noskaidroti "Jurista Vārda" studentu konkursa uzvarētāji

Juristu foruma oficiālo daļu noslēdza žurnāla "Jurista Vārds" jau 12. reizi notikušā tiesību zinātņu studentu konkursa uzvarētāju apbalvošana, tas vienlaikus ļāva studentiem visas dienas garumā ne tikai gaidīt konkursa rezultātus, bet arī aktīvi sekot līdzi aktuālām diskusijām, ko vadīja augstākās raudzes juristi.

Konkurss šajā gadā bija īpaši ražīgs – tika iesniegti 36 darbi no dažādu Latvijas augstāko mācību iestāžu – Latvijas Universitātes (LU), Biznesa augstskolas "Turība" (BA "Turība"), Rīgas Stradiņa universitātes, Juridiskās koledžas un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas – studentiem un absolventiem. Redakcijai un žūrijai ir īpaši interesanti novērot katra gada "juridiskās aktualitātes", par ko izvēlas rakstīt studenti. Tieši tādēļ šajā gadā nebija tādas citus gadus tradicionālas sekcijas kā administratīvās tiesības un cilvēktiesības, bet pirmoreiz bija sekcija "Jaunie izaicinājumi", kurā tika apkopoti darbi, kas apskata inovatīvus, vēl neapgūtus problēmjautājumus tiesību zinātnē (datu aizsardzība, interneta regulējums u.c.)

Darbi tika iedalīti piecās sekcijās.

• Civiltiesības:

• Agnese Bankava "Pacientu drošības juridiskie aspekti";
• Alise Janševska "Substitūcija mantojuma tiesībās";
• Rolands Kikors "Analoģijas piemērošana tiesību teorijā un praksē. Piemērošanas problēmas privāttiesībās";
• Rendija Krasiļņikova "Pagaidu aizsardzība pret vardarbību ģimenes tiesiskajās attiecībās";
• Anna Marta Nordmane "Netaisnas iedzīvošanās institūta regulējums civillikumā, tā salīdzinājums ar kopējā modeļa projektu (draft common frame of reference)";
• Kristens Vorslavs "Restitūcija līguma spēkā neesamības un līguma izbeigšanas gadījumos";
• Ilona Žukova "Testamenta izpildītāja tiesiskais raksturojums".

• Jaunie tiesību izaicinājumi:

• Kristīne Biļeviča "Gājēju un pasažieru ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi un to preventīvie pasākumi";
• Krišjānis Gaiķis "ES personas datu aizsardzības tiesiskā regulējuma piemērojamība un personas datu nosūtīšanas pieļaujamība pirms un pēc Vispārīgās datu aizsardzības regulas stāšanās spēkā";
• Kristīne Gailīte "Interneta pakalpojumu sniedzēju tiesības un atbildība par autortiesību pārkāpumiem digitālajā vidē";
• Ieva Kozlovska "Sociāli atbildīgas valsts koncepts bēgļu krīzes kontekstā Latvijā";
• Monta Krone "Internetа stаrpnieku аtbildībаs un jurisdikcijаs noteikšаnаs problēmаs jаutājumos pаr vārdа brīvību";
• Roberts Lazda "Atteikums reģistrēt Rīgas Pastafariānisma draudzi reliģisko organizāciju reģistrā kā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpums: domu un pārliecības brīvības nošķiršana no reliģijas brīvības";
• Diāna Mežajeva "Transplantācijas jēdziens un tās idejas vēsturiskā attīstība";
• Ilva Mežiņa "Ortofoto pierādījuma spēks administratīvajā procesā".

• Krimināltiesības:

• Sandra Balabanova "Poligrāfa eksperta atzinums kā pierādījums kriminālprocesā";
• Ieva Fogele "Nelikumīgas darbības ar finanšu instrumentiem un maksāšanas līdzekļiem";
• Laura Kadile "Advokāta kriminālprocesuālās imunitātes institūts kriminālprocesā kā profesionālā noslēpuma vairogs";
• Augusts Kolms "Soda jēdziena izpratnes salīdzinājums Mozus grāmatās un mūsdienu Eiropas tiesībās";
• Ieva Supjeva "Administratīvo pārkāpumu izdarījušo nepilngadīgo atbalsta sistēmas tiesiskā regulējuma problemātika";
• Elīna Zivtiņa "Slepkavība, vainīgajam apzinoties, ka sieviete ir grūtniecības stāvoklī".

• Starptautiskās un Eiropas Savienības tiesības:

• Anna Bogdanova "Sabiedrības tiesības piekļūt informācijai saistībā ar pārstāvību Eiropas Savienības Tiesā";
• Elvīra Cupika "Bezvalstnieka termins ANO 1954. gada konvencijā par bezvalstnieka statusu, tā norobežošana no valsts piederīgajiem: Latvijas nepilsoņa statuss";
• Kristīne Čapase-Jastržembska "Intelektuālais īpašums Eiropas tiesībās";
• Lība Gailīte "Piesardzības principa statuss starptautiskajās vides tiesībās";
• Linda Reiniņa "Starptautisko cilvēktiesību līgumu atrunas";
• Agneta Rumpa "Valsts uzņēmumu kā ārvalstu investoru tiesības būt prasītāju statusā starptautiskos investīciju strīdos";
• Linda Šnēvele "Taisnīgas un saprātīgas izmantošanas princips un tā statuss attiecībā uz robežšķērsojošiem fosilo un artēzisko pazemes ūdeņu horizontiem";
• Elīna Luīze Vītola "Kultūras objektu repatriācija uz izcelsmes valsti kā starptautiskā paražas tiesība".

• Tiesību teorija un filozofija:

• Krišjānis Bebers "Parlamenta ētika; procesuālais aspekts";
• Kalvis Engīzers "Interešu jurisprudences un vērtību jurisprudences mijiedarbības aspekti tiesību avotu daudzveidības izmantošanā";
• Indra Liepiņa "Iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas pienākuma atbilstība sociāli atbildīgas valsts principam Latvijā";
• Nikola Katrīna Megne "Objektivitāte un neitralitāte kā pamatprasības publiskā tiesas sēdē";
• Jānis Musts "Juridiskā siloģisma formālā reprezentācija Latvijas tiesību teorijas diskursā";
• Indra Pumpure "Varas dalīšanas principa realizācija tiesu varas neatkarības garantijās (1918–1940)";
• Andra Voiciša "Noteikta vecuma sasniegšana kā pamats valsts civildienesta attiecību izbeigšanai".

Darbus vērtēja žūrija trīs ekspertu sastāvā – tie bija gan "Jurista Vārda" lasītājiem pazīstami vārdi, gan debitanti žūrijas darbā: tas ļāva darbus lasīt praktiķiem un nozares autoritātēm, kuru ikdiena paiet tālu no lekciju lasīšanas auditorijas priekšā.

Konkursa darbus šogad vērtēja:

• Krimināltiesību sekciju: Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Māris Leja, Augstākās tiesas zinātniski analītiskais padomnieks Dr. iur. Jānis Baumanis un Saeimas deputāts, Juridiskās komisijas loceklis Dr. iur. Andrejs Judins;
• Sekciju "Jaunie izaicinājumi": LU Juridiskās fakultātes lektors, Saeimas deputāts Gunārs Kūtris, BA "Turība" docents Dr. iur. Māris Onževs un LU Juridiskās fakultātes docente Dr. iur. Diāna Apse;
• Starptautisko un Eiropas Savienības tiesību sekciju: zvērināta advokāte Jūlija Jerņeva, Tieslietu padomes sekretariāta vadītāja Solvita Harbaceviča un Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktora vietniece, Starptautisko tiesību nodaļas vadītāja Katrīna Kaktiņa;
• Tiesību teorijas sekciju: BA "Turība" lektors, Latvijas Cilvēktiesību centra jurists Edgars Olševskis, BA "Turība" lektors, Notariāta institūta direktors Dr. iur. Gatis Litvins un zvērināts advokāts Sandis Bērtaitis.
• Civiltiesību sekciju: LU Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Vadims Mantrovs, Augstākās tiesas zinātniski analītiskais padomnieks Dr. iur. Rihards Gulbis un zvērināts advokāts, LU pasniedzējs Dr. iur. Lauris Rasnačs.

Augstāko novērtējumu savās sekcijās ieguva šādi studenti un to darbi:

• Civiltiesību sekcijā: Alise Janševska ar darbu "Substitūcija mantojuma tiesībās";
• Starptautisko tiesību un Eiropas Savienības tiesību sekcijā: Agneta Rumpa ar darbu "Valsts uzņēmumu kā ārvalstu investoru tiesības būt prasītāju statusā starptautiskos investīciju strīdos";
• Tiesību teorijas un filozofijas sekcijā: Krišjānis Bebers ar darbu "Parlamenta ētika; procesuālais aspekts";
• Krimināltiesību sekcijā: Augusts Kolms ar darbu "Soda jēdziena izpratnes salīdzinājums Mozus grāmatās un mūsdienu Eiropas tiesībās";
• Sekcijā "Jaunie izaicinājumi": Ilva Mežiņa ar darbu "Ortofoto pierādījuma spēks administratīvajā procesā".

Ņemot vērā to, ka visi uzvarētāju darbi bija ieguvuši ļoti līdzīgu punktu skaitu, šajā gadā galvenā balva netika pasniegta.

Balvās konkursa uzvarētāji saņēma žurnāla "Jurista Vārda" abonementu 2018. gadam, kā arī VSIA "Latvijas Vēstnesis" un VAS "Tiesu namu aģentūra" dāvāto juridisko literatūru. Uzvarētājus sveica konkursa komisijas locekļi, bet balvas pasniedza konkursa noslēguma pasākuma atbalstītāju – piecu zvērinātu advokātu biroju pārstāvji: no zvērināta advokāta Saulveža Vārpiņa biroja, zvērināta advokāta Modra Supes biroja, ZAB "Fort", ZAB "Vilgerts" un ZAB "Rode un partneri".

"Jurista Vārda" redakcija izsaka pateicību konkursa dalībniekiem par entuziasmu un cīņassparu, mentoriem – par sekmīgu jauno juristu virzīšanu uz akadēmiskiem sasniegumiem un visiem žūrijas locekļiem par iesaistīšanos konkursa darbu vērtēšanā. Īpaša pateicība pienākas konkursa atbalstītājiem.

Ar labākajiem šī gada konkursantu darbiem "Jurista Vārda" lasītāji varēs iepazīties žurnāla lappusēs 2018. gadā.