Privāttiesiskā attiecība, kuras pamatā ir izveidojies strīds vai personas tiesību vai interešu aizskārums, tiek nodota izšķiršanai valsts tiesai. Tādēļ var piekrist viedoklim, ka spriedums ir valsts uzdevumā un vārdā dota atbilde uz lūgumu izšķirt civiltiesisku strīdu, novērst aizskārumu, neskaidrību tiesiskajās attiecībās vai izlemt citu tiesas kompetencē nodotu jautājumu.¹ Spriedumam pēc satura un formas jābūt normatīvi noregulētam, nosakot tā sastāvdaļas un tajās iekļaujamo informāciju. Šī pieeja procesuālā dokumenta noregulējumam ir skaidri redzama ne tikai Latvijas Civilprocesa likumā,² bet arī citu valstu civilprocesa likumos. Līdz ar to spriedums kā procesuāls dokuments sastāv no vairākām daļām, kas pēc savas struktūras veido loģisku un pamatotu elementu kopumu, sniedzot argumentētas atbildes par civiltiesiskā strīda būtību, tā apstākļiem un tiesas noteikto risinājumu.³ Vēršoties tiesā ar prasību, persona sagaida no tiesas ātru un taisnīgu risinājumu, kā arī nepieciešamības gadījumā valsts noteiktu atbalstu taisītā nolēmuma izpildei piespiedu kārtā. Savukārt nepieciešamība pēc procesuāli ātra un izpildāma nolēmuma nereti nonāk pretrunā ar pārlieku formāliem un ilgiem tiesvedības procesiem.

Vēlme modernizēt civilprocesu, padarīt to vienkāršāku nedrīkst aizskart personas tiesības uz taisnīgu tiesu, tajā skaitā tiesības saņemt motivētu tiesas spriedumu. Tādējādi jautājums par saīsinātiem spriedumiem kā galīgiem spriedumiem ir visai sensitīvs. Procesuālās formas ziņā vienkāršāks, bet vienlaikus arī izpildāms spriedums ir pieļaujams, taču tā saturs nevar būt patvaļīgs. Katrai sprieduma daļai ir sava procesuāla nozīme, kas apliecina, ka civiltiesiskā strīda izskatīšana ir notikusi taisnīgā un neatkarīgā tiesā, vispusīgi un pilnīgi izvērtējot strīda apstākļus un lietā esošos pierādījumus. Lietas dalībnieks iegūst par to pārliecību no tiesas sprieduma kopumā, bet it īpaši no sprieduma motīvu daļas, kas juridiskajā literatūrā tiek dēvēta arī par svarīgāko un nozīmīgāko sprieduma daļu.