Valsts dienesta lietas ir tipiska administratīvo lietu kategorija. Tiesu prakses apkopojums lietās par valsts dienestu pēdējo reizi aktualizēts 2015. gadā. Šā raksta mērķis ir informēt lasītājus par atsevišķiem, pēc autoru domām, interesantiem valsts dienesta lietu jautājumiem un problemātiku, kas aktualizējusies pēdējā laika tiesu praksē.

1. Iestādes slēptu nodomu konstatēšana

Ņemot vērā iestādei piešķirto plašo rīcības brīvību attiecībā uz piemērotākā amata kandidāta izvēli, institucionālās sistēmas organizāciju un amatpersonas dienesta gaitu, iestādes dažkārt to mēdz izmantot nepareizi, tostarp, lai ar šķietami tiesiskiem līdzekļiem īstenotu slēptus mērķus. Minēto ir grūti konstatēt, taču ne neiespējami. Turpmāk tiks minēti atsevišķi tiesu prakses piemēri, kuros šis jautājums ir aktuāls. No tiem vairākās lietās nav stājies spēkā galīgais tiesas nolēmums, līdz ar to autori iezīmēs konkrētajās lietās risināmos strīdus jautājumus un zemāko instanču doto vērtējumu. Lasītājiem tas attiecīgi dos pamatu intereses gadījumā sekot līdzi šo lietu galīgajam risinājumam.

1.1. Amatpersonas pārcelšana

Ievērojot, ka ierēdnim, stājoties civildienesta attiecībās, tiek garantētas tiesības uz dienestu (nevis konkrēto amatu), vispārīgi atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajai daļai lēmums par ierēdņa pārcelšanu pats par sevi nav administratīvais akts, bet gan iestādes iekšējs lēmums un līdz ar to nav pakļauts tiesas kontrolei. Tomēr citādi šāds lēmums vērtējams gadījumā, ja tas būtiski ierobežo ierēdņa cilvēktiesības – tad tas ir atzīstams par administratīvo aktu, kura tiesiskumu iespējams pārbaudīt arī administratīvajā procesā tiesā.

Augstākās tiesas judikatūrā ir izstrādātas atziņas, kas identificē pazīmes, kuras var liecināt, ka ar pārcelšanu citā amatā ir būtiski aizskartas ierēdņa cilvēktiesības.¹ Iestādes slēptu nodomu konstatēšanas kontekstā gan judikatūrā jau nostabilizējušās atziņas nav aplūkojamas. Šādā gadījumā tiesai jāspēj identificēt pazīmes, kas var liecināt par to, ka ierēdņa pārcelšana notiek formāli, tikai radot šķietamību par civildienesta pastāvīguma nodrošināšanu, tā pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmes 101. pantā nostiprinātās personas tiesības pildīt valsts dienestu.

Šobrīd minētais jautājums ir aktuāls un tiek risināts administratīvās lietas Nr. A420274617² ietvaros. Galīgais tiesas nolēmums lietā nav stājies spēkā.

Pieteikuma pieņemšanas izlemšanas stadijā Augstākā tiesa šajā lietā atzina, ka iestādes pretrunīgas darbības saistībā ar ierēdņa pārcelšanu var tikt vērtētas kā tādas, kas var liecināt par iestādes mērķtiecīgu rīcību, kas vērsta tieši uz konkrētā ierēdņa atbrīvošanu no dienesta.³ Augstākā tiesa kā šādas darbības ir novērtējusi:

1) neilgi pēc pieteicējas pārcelšanas pieteicēja informēta, ka amats, uz kuru viņa pārcelta, tiek likvidēts un ar pieteicēju paredzēts izbeigt civildienesta attiecības;

2) kad tika izdots rīkojums par pieteicējas pārcelšanu, iestādes, uz kuru pārcelta pieteicēja, vadītājs jau bija izdevis rīkojumu par konkrētās amata vietas likvidāciju, kā arī informējis iestādi, ka neatbalsta pieteicējas pārcelšanu attiecīgajā amatā lietderības trūkuma dēļ.

Tāpat Augstākā tiesa ņēmusi vērā tiesībsarga atzinumā, kurā arī vērtēts pieteicējas pārcelšanas process, konstatēto, ka iestāde uzdevusi atjaunot likvidēto amatu, lai tajā varētu pārcelt pieteicēju, taču pēc pārcelšanas attiecīgās amata likvidācijas process turpināts. Augstākā tiesa atzina, ka minēto secinājumu neietekmē apstāklis, ka attiecīgā amata likvidācijas process ir pārtraukts un pieteicējai paziņots par civildienesta attiecību saglabāšanu, jo šis paziņojums tapis pēc tiesībsarga informācijas pieprasījuma. Augstākā tiesa vērsa uzmanību, ka šāda pretrunīga rīcība var liecināt arī par psiholoģiskā terora īstenošanu pret pieteicēju.

Pieteicēja šajā lietā argumentē, ka iestādes mērķis ir atbrīvoties no pieteicējas, jo viņa, godprātīgi pildot savus pienākumus, pieņēmusi iestādes vadībai vairākus nevēlamus lēmumus. Iestādes pozīcija savukārt ir – ka rīkojums par pieteicējas pārcelšanu nav administratīvais akts un visā pārcelšanas procesā ir daudz neveiksmīgu sakritību, bet iestādes mērķis nekādā gadījumā nav bijis atbrīvoties no pieteicējas.

Vispārīgi valsts pārvaldes iestādei ir plaša rīcības brīvība institucionālās uzbūves jautājumos, un tiesa nevar izlemt šos jautājumus iestādes vietā un uzlikt pienākumu iestādei veidot vai turpināt uzturēt noteiktus amatus.⁴ Tāpat tiesas kompetencē neietilpst konkrēta ierēdņa pārcelšanas lietderības izvērtēšana. Tomēr, ievērojot arī Augstākās tiesas norādīto šajā lietā, pirmās instances tiesa pārbaudīja, vai ar pārcelšanu citā amatā nav pārkāptas pieteicējas tiesības pildīt valsts dienestu, pārbaudes apjomā ietverot arī iestādes pamatojuma par konkrētā amata esību un pieteicējas pārcelšanu izvērtējumu.

Vērtējot rīkojuma, ar kuru pieteicēja pārcelta, tiesisko dabu, tiesa atzina, ka iestādes argumentēta pamatojuma trūkums pieteicējas pārcelšanas procesā, situācijā, kad vairāki apstākļi norāda gan uz paša amata, gan uz pieteicējas pārcelšanu tajā nelietderīgumu, ir pamats šaubām par rīkojuma pieņemšanas motīviem.