Regulā ir sniegtas labas prakses vadlīnijas jeb labas prakses principi, kas, ja tos lasa, piemērojot "veselo saprātu", par kura trūkumu norādījis jau ģenerāladvokāts M. Bobeks savos secinājumos Eiropas Savienības Tiesas lietā C-13/16 "Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kartības policijas pārvalde pret Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas satiksme"",² tad arī Regula nebūs lielāks slogs kā jebkura cita normatīvā akta ievērošana.

Regulā iekļautie labas prakses principi nav radušies vakar, bet ikdienā mūs pavada jau gadu desmitiem, tai skaitā jau kopš 2000. gada bija jāvadās pēc Fizisko personu datu aizsardzības likuma³ normām. Nereti, tieši pavirši tulkojot Regulu, tiek izdarīti secinājumi, kas rada papildu birokrātiju un sabiedrības sašutumu par Regulas šķietami absurdajām prasībām, un pie šādām nesenām "pērlēm" var pieskaitīt arī Valsts ieņēmuma dienesta 2018. gada 23. jūlija uzziņu⁴ (turpmāk – Uzziņa), kurā cita starpā ir tulkotas Regulas normas. Lai arī šajā Uzziņā ir iekļauta norāde, ka Datu valsts inspekcija pievienojas šim viedoklim, autores ieskatā, gatavojot atbildi uz Uzziņas pieprasījumu, Valsts ieņēmumu dienests ir aizmirsis Regulā nostiprinātos labas prakses principus, tajā skaitā tā saukto minimizācijas principu.

Par lietas būtību

Administratīvā procesa likuma 8. pantā⁵ ir nostiprināts, ka iestāde un tiesa, piemērojot tiesību normas, izmanto tiesību normu interpretācijas pamatmetodes (gramatisko, sistēmisko, vēsturisko un teleoloģisko metodi), lai sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu. Šajā publikācijā autore aktualizēs jautājumu par tiesību normu piemērošanu, lai sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu. Proti, lai ilustrētu, ka Uzziņā paustie secinājumi (jeb vēlamais secinājums), pie kuriem ir nonācis Valsts ieņēmumu dienests, nav tik viennozīmīgi, autore, analizējot šo prakses piemēru, sniedz savu vērtējumu par iesniedzēja uzdoto problēmjautājumu (ievērojot apstākli, ka tai ir pieejama tikai Uzziņā atreferētā iesniedzēja sniegtā informācija).