Šobrīd Latvijā ir grūti atrast tādu tiesību zinātņu programmu, kuras ietvaros jurista ētikai nemaz netiktu pievērsta uzmanība. Tāpat arī praktiski vairs nav tādu juridisko profesiju, kur valdītu pilnīga brīvība attiecībā uz darba veikšanas (un kā profesijas pārstāvim vispār) standartu tieši ētiskajā plānā. Tomēr nav pārliecības, ka valstī šajā jomā viss būtu absolūti skaidrs un sakārtots. Saeimas vēlēšanu kampaņa šo pārliecības deficītu, iespējams, varēja vairot.

Mēģinājumi izvairīties no ētikas jautājumu apspriešanas parasti sākas ar norādi, ka ētika jau ir tikai morāles kategorija, kas jāpiepilda ar saturu. Cilvēki ir dažādi. Emocijas pašas par sevi nav neētiskas. Atkarībā no dzīvē gūtiem novērojumiem, prasmes manipulēt ar loģikas likumiem un zinātnes atziņām diskusijas dalībnieki var pamatot vienas vai otras nostājas pareizumu. Juridiskā profesija nav nedz pirmā, nedz vienīgā, kurā ir aktuāli profesionālās ētikas jautājumi.¹

Jurista ētika, pieklājība un disciplinārlietas izklausās kā savstarpēji saistītas tēmas. Neētiska rīcība vai nepieklājīga rīcība var izraisīt disciplinārlietu, jo demokrātiskā valstī bez atbilstoša procesa nav iespējams izdarīt atbilstošu slēdzienu un pieņemt lēmumu par šaubīgas rīcības atbilstību ētikas prasībām. Tāpat var atrast piemērus, kur caur ētikas prizmu tiek risināti stratēģiski tiesvedības vai politikas veidošanas jautājumi.

Vairumā gadījumu ētikas kodekss nevar pieprasīt juridiskās profesijas pārstāvim pielāgot savu pieklājības līmeni tādam, kas atbilst klienta izpratnei par ētiku vai pieklājību. Tikai caur publiskotu lēmumu praksi sabiedrība var gūt izpratni par to, kādas ir attiecīgajai juridiskajai profesijai izvirzāmās pieklājības vai ētikas prasības.

Šajā "Jurista Vārda" numurā publicētajā intervijā poļu profesors Pāvels Skučinskis norāda uz sadrumstalotību, kur katra disciplinārlieta ir ļoti individuāla un arī katras jurisdikcijas tolerances līmenis ir atšķirīgs. Polijā juridiskā ētika veidojoties par pietiekami pastāvīgu tiesību zinātnes apakšnozari ar plašu akadēmisko pārstāvniecību. Gluži kā izpratne par jebkuru morāles kategoriju, izpratne par ētiku var tikt plaši diskutēta un pilnveidota.

Iespējams, vismazāk neatbildētu jautājumu ir par tiesnešu ētikas jautājumiem.² Tikmēr citās juridiskajās profesijās atrast dažādus ētikas komisiju vai kolēģiju lēmumus ir ļoti grūti. Arī nejuridiskajās profesijās (ar nedaudziem patīkamiem izņēmumiem) ētikas jautājums un šo lietu caurspīdīgums reti tiek uzskatīts par goda jautājumu – jebkura šāda lieta tiek drīzāk slēpta nekā izcelta kā industrijas sakārtošanas panākums. Kā zināms, atruna par konfidencialitātes vai personas datu aizsardzības aspektiem ir tikai tukša atruna, savukārt pārējie argumenti pat īsti nav klasificējami.

Īpaši asi ētikas kritēriju neskaidrību var izjust kādas nozares potenciālie jaunie speciālisti (studenti vai vienkārši mainot profesiju). Ja ētikas pārkāpuma sekas var būt smagas, bet konkrētu ētikas un pieklājības prasību saturs nav skaidrs, tad gribētājam varbūt labāk nepievienoties nozarei un "ļaut" vecajiem tajā valdīt. Cerams, ka juridiskajās profesijās šādi jaunos speciālistus negriboši atzari vairs nav palikuši.