Vispārīgā datu aizsardzības regula ieviesusi jaunus ierobežojumus biometrisko personas datu apstrādei. Tomēr vairākus jautājumus izraisa biometrisko datu definīcija. Proti, ne visos gadījumos ir skaidrs, vai konkrētā informācija ir biometriskie vai "parastie" personas dati, uz kuriem neattiecas jaunie stingrākie noteikumi.
Atšķirībā no Vispārīgās datu aizsardzības regulas (ES) 2016/6791 (turpmāk – Regula), spēku zaudējusī Direktīva 95/46/EK2 neparedzēja speciālas prasības biometriskajiem (angļu valodā – biometric) datiem, lai gan atsevišķās Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstīs attiecībā uz tiem tika ieviests savs regulējums. Latvija nebija izņēmums. Tomēr nepieciešamība unificēt arī biometrisko personas datu izmantošanu vismaz ES dalībvalstīs ir kļuvusi acīmredzama straujas tehnoloģiju attīstības kontekstā.
Vienlaikus jaunu risinājumu daudzveidības dēļ Regula nesniedz izsmeļošu biometrisko datu definīciju. No vienas puses, tas ļauj pielāgot Regulu dažādiem plaša loka apstrādes veidiem, bet, no otras puses, raisa vairākus jautājumus attiecībā uz personas datu veidiem. It īpaši šis jautājums ir aktuāls uzņēmumiem, kuri izmanto biometriskos (vai tiem līdzīgos) personas datus fizisko personu identifikācijai, piemēram, pirkstu nospiedumus. Neapšaubāmi, jautājums par datu veidu ir būtisks: no tā ir atkarīgs datu apstrādes pamats, glabāšanas termiņi, drošības risinājumi un, protams, sodi par pārkāpumiem.
Kas ir biometriskie dati?
Parasti par biometriskajiem datiem uzskata informāciju, kas ļauj atšķirt vienu personu no pārējām, izmantojot kādu unikālu fizisku identifikatoru. Visbiežāk minētie piemēri ir pirkstu nospiedumi, sejas (vaibstu) attēls, balss vai acs varavīksne. Tos dažreiz izmanto piekļuvei telpām vai iekārtām (tostarp mobilajiem telefoniem). Turklāt šī informācija arvien biežāk tiek apstrādāta, attīstot un izmantojot mākslīgā intelekta risinājumus.3
Tomēr Regulas teksts ļauj plašāk interpretēt šo datu ietvaru un neierobežoties tikai ar fiziskām pazīmēm.
Proti, Regulas 4. panta 14. punkts nosaka, ka biometriskie dati ir "personas dati pēc specifiskas tehniskas apstrādes, kuri attiecas uz fiziskas personas fiziskajām, fizioloģiskajām vai uzvedības pazīmēm, kas ļauj veikt vai apstiprina minētās fiziskās personas unikālu identifikāciju, piemēram, sejas attēli vai daktiloskopijas dati". Papildus Regulas 51. apsvērums sniedz nelielu skaidrojumu attiecībā uz fotogrāfijām, norādot, ka fotogrāfijas var uzskatīt par biometriskajiem datiem tikai tad, ja "tās apstrādās ar konkrētiem tehniskiem līdzekļiem, kas ļauj veikt fiziskas personas unikālu identifikāciju vai autentifikāciju".
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
