Šogad svinam 123. gadadienu, kopš ir izteikta neaizmirstamā un bieži citētā frāze, ko savulaik tiesā ir izmantojis tiesnesis Lopess: "Revidents nav detektīvs [..] viņš ir sargsuns, bet ne asinssūcējs. Revidentam ir tiesības ticēt amatpersonām un ierēdņiem, kuriem uzticas vadība. Revidentam ir tiesības pieņemt, ka amatpersonas un ierēdņi ir godprātīgi, un paļauties uz viņu apliecinājumiem."¹ Ar šo tika radīts juridisks precedents, kas vēl joprojām tiek izmantots Apvienotajā Karalistē un citās valstīs. Faktiski tas nozīmē, ka revidents neatbild par tādu pārkāpumu atklāšanu, par kuriem revidentam nebija iemesla domāt, ka tādi notiek. Revidents neatbild par krāpšanas shēmu atklāšanu, ja tās ir bijušas speciāli plānotas tā, lai netiktu atklātas ar revīzijas metodēm.

Šis arī iedragā pirmo no mītiem par Valsts kontroli kā vienu no aptuveni 200 šobrīd pasaulē esošām nacionālajām augstākajām revīzijas iestādēm, proti, "pie mums pirms pāris gadiem bija Valsts kontrole, un Valsts kontrole mums par šo neaizrādīja".

Valsts kontrole strādā ar audita metodēm, kas ļauj izlases kārtībā izvērtēt riskantās jomas/darījumus un labākajā gadījumā ļauj konstatēt krāpšanas pazīmes. Simtprocentīgas darījuma pārbaudes ar operatīvā darba metodēm, nosakot "kurš?", "ko?", "par cik?" un "kāpēc?", ir tiesībsargājošo iestāžu uzdevums pēc tam, kad revidenti ir tām nosūtījuši revīzijas materiālus.

Tomēr jāatzīst, ka izpratne par revidenta iespējām uz kādu paļauties gadu plūdumā ir mainījusies. Atturēšos komentēt, kāpēc. Iespējams, rūgtā pieredze par dažu amatpersonu vērtību un godaprāta izpratni liek izšķirties par pastiprinātām pārbaudēm. Iespējams, klientiem ir bijusi vēlme no revidenta prasīt lielāku pārliecību. Iespējams, dažādu faktoru kombinācija.

Šodien revidents vairs nedrīkst akli paļauties uz amatpersonu un ierēdņu godaprātu. Revidentam ir jābūt profesionāli skeptiskam un jāgūst pietiekama pārliecība par to, ka nav pieļautas kļūdas situācijās, kur tās, viņaprāt, būtu varējušas tikt pieļautas. Šo un arī mūsu laikmeta specifikas dēļ revidenta loma joprojām attīstās.

Šajā visu iespēju, fake ziņu, sabiedrisko attiecību turbulenču un sociālo mediju ekspansijas laikmetā arī revidentiem jāprot atrast tādas revīziju pieejas jeb izveidot kļūdu un neatbilstību "izķeršanas sietu", kas ļautu klientam naktīs gulēt mierīgāk. Turklāt publiskā sektora revidentiem ir vēl papildu izaicinājums – atrast tādus komunikāciju instrumentus, kas vienkāršā, bet pārliecinošā veidā novada ziņu līdz katram Latvijas pilsonim un iedzīvotājam.