5. Novembris 2019 /NR. 44 (1102)
Skaidrojumi. Viedokļi
Cilvēktiesības Latvijas ārpolitikā
Kristīne Līce
Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās 
Elīna Luīze Vītola
Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja juriskonsulte 

Ārlietu ministrijas ēkas vestibilu rotā Zigfrīda Annas Meierovica, pirmā Latvijas Republikas ārlietu ministra, 1921. gada 18. februāra Satversmes sapulces sēdē teiktais: "Latvija ir paveikusi divus posmus savā cīņā par valsts neatkarību, proti: Latvijas atbrīvošanu un Latvijas atzīšanu. Abas šīs cīņas ir kronētas ar uzvaru. Pirmās izkaroja ar ieročiem rokās un cilvēku upuriem, otrās neprasīja vairāk kā spalvu un smadzenes." Trešajā atmodā un neatkarības atjaunošanā "spalvai un smadzenēm" bija izšķiroša loma, un šī raksta mērķis ir pievērsties vienam no neatkarības atjaunošanā aktuālajiem jautājumiem, kurš tika risināts tieši ar šiem instrumentiem. Proti, raksts aplūko cilvēktiesību jautājumu kā ārpolitikas elementu pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas un šī jautājuma ietekmi uz Latvijas integrāciju starptautiskajās organizācijās. Savukārt raksta otrajā daļā autores pievēršas pēdējai desmitgadei, kuras laikā cilvēktiesību jautājumos Latvijas nostāja vairs nav tikai reaģējoša; tā vietā Latvija arvien pārliecinošāk iesaistās starptautiskās dienaskārtības veidošanā.

Cilvēktiesības Latvijā 1991–1999: galvenokārt ārējs faktors

Lai garantētu neatkarības neatgriezeniskumu, 20. gadsimta 90. gados Latvijas un pārējo Baltijas valstu galvenais mērķis bija veidot demokrātiskas un tiesiskas valstis, kuras iekļautos globālajās un reģionālajās organizācijās, jo īpaši Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā (turpmāk – NATO) un Eiropas Savienībā (iepriekš – Eiropas Kopiena; turpmāk – ES). Latvijas ārpolitikas virzienus pēc neatkarības atjaunošanas iezīmēja arī Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs savā 1992. gada 21. februāra uzrunā Eiropas parlamentāro asambleju konferencē Strasbūrā,1 uzsverot trīs faktorus: (1) diplomātiju, kurā Latvija varētu būt rietumu un austrumu bloku vienojošais elements; (2) tirgus ekonomikas izveidi un nostiprināšanu, lai pārtrauktu administratīvās plānošanas sistēmu un pielāgotos prevalējošai ekonomikai Eiropā; un (3) drošības, stabilitātes un sadarbības pilnveidi atbilstoši Eiropas principiem, kas kopumā palīdzētu Latvijai kļūt par starptautiskās sabiedrības locekli. Savukārt viens no demokrātijas stūrakmeņiem ir cilvēktiesību ievērošana, tādēļ Latvijai vispirms vajadzēja pierādīt, ka tā ir pienācīgi ieviesusi cilvēktiesību aizsardzības standartus un var iestāties Apvienoto Nāciju Organizācijā (turpmāk – ANO), Eiropas Padomē (turpmāk – EP) un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (iepriekš – Eiropas Drošības un sadarbības apspriede; turpmāk – EDSO), jo dalība šajās organizācijās tika uzskatīta par priekšnoteikumu dalībai NATO un ES.

Jau 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 8. punkts noteica, ka Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā padome (turpmāk – AP) nolemj "garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām".2 Tāpat 4. maijā AP pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautāju­mos",3 ar kuru Latvija pievienojās 50 (pēc grozījumiem – 52) starptautiskiem instrumentiem par cilvēktiesību ievērošanu un aizsardzību. Tādējādi jau pirmajos dokumentos par neatkarības atjaunošanu Latvija skaidri pauda savu nostāju – atjaunot iepriekšējo demokrātisko sistēmu, kuras viena no galvenajām vērtībām bija cilvēktiesību garantēšana atbilstoši starptautiskajiem standartiem.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties