Pēdējos gados personas datu aizsardzība ir kļuvusi par karstu un pievilcīgu tēmu, kuru apspriest, analizēt, noniecināt vai noteiktos gadījumos – smagi nopūsties. Vispārīgās datu aizsardzības regulas¹ spēkā stāšanās dažiem sagādāja galvassāpes, finansiālus izdevumus, biznesa modeļu maiņu, pielāgošanos, dažiem ļāva attīstīt jaunus biznesa modeļus, pārveidot savu attieksmi pret personas datiem un izvērtēt, vai tiešām visi savāktie dati ir izmantojami un samērojami ar sasniedzamo rezultātu. Vienaldzīgo nebija toreiz un nav arī tagad. Bieži vien personas datu aizsardzība tiek uztverta kā šķērslis tehnoloģiju attīstībai, inovāciju ieviešanai, prasības, kas bremzē ekonomikas (īpaši Eiropas Savienības) attīstību un neļauj īstenot mākslīgā intelekta potenciālu. Vai tiešām tas tā ir, vai arī tā ir vēlme atrast ieganstu, lai neievērotu cilvēka pamattiesības?

Privātumu var definēt dažādi, piemērām, cik lielā mērā mēs esam zināmi citiem, cik lielā mērā citiem ir fiziskā pieeja mums, cik lielā mērā mēs esam citu uzmanības objekts. Vai arī cits piemērs – cilvēku, tai skaitā viņu garīgā stāvokļa un informācijas par viņiem nepieejamības pakāpe citu zināšanai un citu personu ierīču novērošanai.² Pēc būtības tiesības uz privātās dzīves aizsardzību nozīmē cilvēka tiesības neizpaust noteiktu informāciju par sevi citiem, nedalīties ar savām domām, cilvēka tiesības nebūt ietekmētam no citu cilvēku vai tehnoloģiju puses, vai, kā to noteica ASV tiesa, "personas tiesības palikt vienam".