Pasaulē tiek lietotas tehnoloģijas, par kurām pirms pāris gadiem nebija ne mazākās nojausmas, taču šobrīd tām ir liela loma ikviena dzīvē. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas ir mums visapkārt, ieejot tirdzniecības vietā, mūs apkalpo robots, kuram nav nepieciešama fiziskas personas iesaiste. Tāpat mobilie telefoni, kuri sniedz daudz vairāk par iespēju sazināties. Tās ir tehnoloģijas, kas ikdienu padara vieglāku un pieejamāku, kā arī palīdz darboties situācijās, kurās ne vienmēr fiziska persona tiek galā, taču tomēr tas ir fiziskas personas izgudrojums, ko tā ar sava intelekta palīdzību un sniegtajām iespējām ir radījusi.

Latvijas Republikas Satversmes 113. pants nosaka, ka valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.¹ Attiecīgi tehnoloģiju joma tiek atzīta un aizsargāta. Taču līdztekus informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstībai seko arī to juridiskais ietvars. Palielinoties tehnoloģiju spējām, pieaug arī to radītie riski un veidi, kā tās kontrolēt. Jauno tehnoloģiju juridiskā ietvara radīšana ir laikietilpīgs process, tehnoloģijas pilnveidojot, attīstās arī to darbotiesspēja, kā arī ietekme uz sabiedrību un valstu normatīvo regulējumu.

Mākslīgais intelekts ir plaši apspriesta joma, kas strauji progresē mūsdienu pasaulē, radot daudz neatrisinātu jautājumu gan ikdienišķā nozīmē, gan juridiskās jomās. Mākslīgais intelekts ir radīts, lai atvieglotu cilvēku darbības. To rada cilvēki, pielietojot savas zināšanas un veidojot kaut ko jaunu, kas var izpausties jebkādās formās un tiek aizsargāts ar autortiesībām, kuras pieder attiecīgā objekta radītājam jeb izgudrotājam. Taču mākslīgā intelekta tehnoloģijas ir attīstītas tik tālu, ka pats mākslīgais intelekts, funkcionējot kā reāla cilvēka intelekts un tomēr neesot fiziska persona, spēj radīt objektus, un praktiski šo objektu vairs nav radījusi fiziska perona, bet fiziskas personas radīts objekts, kuram piemīt cilvēka intelekta īpatnības. Tādējādi pats mākslīgā intelekta objekts spēj radīt jaunus, oriģinālus darbus, kas attiecīgi varētu tikt pielīdzināti fiziskas personas radītam darbam. Profesors Enoks Biķis norāda, ka mākslīgais intelekts jeb mākslīgais saprāts attiecas ne tikai uz datorzinībām un citu zinātņu nozarēm, kas pēta mašīnu saprātīgu izturēšanos, apmācību un pielāgošanos, bet gan ar cilvēka saprātu rada un konstruē dažādas tehnoloģijas, datorprogrammas un elektroniskas ierīces, par ko pastāv bažas, ka tās varētu kļūt autonomas, iziet no cilvēku kontroles un gūt virsroku pār tiem.

Kāda avioreisa pasažiere stāsta, ka lidostā tai pietuvojies vīrietis-hologramma. Tas, ka viņš nav reāls, piemirsās brīdī, kad virtuālais cilvēks sācis komunicēt.